Mēs mācamies izspiest jūtas nemanāmi

Uzklausot cilvēkus individuālās konsultācijās un grupu terapijas lai­kā, atklājas, ka cilvēki nopietni cieš no negatīvo emociju uzplū­diem. Tādos brīžos tie jūtas vēl vairāk nelaimīgi un sasaistīti. Biežāk jāizvēlas izpaust savu neapmierinātību vai apspiest to; cilvēki ne­māk no tās patstāvīgi atbrīvoties. Izrādās, ka gandrīz katrs izjūt ne­pieciešamību mazināt savus negatīvos pārdzīvojumus un uzlabot emocionālo dzīvi.

Raksts publicēts - žurnālā Latvijas Ārsts 2007/1
Lada Stoligvo,
psihiatre ar Eiropas psihoterapeita sertifikātu (ECP),
ārsta prakse psihiatrijā
Evelīna Grava,
Mag.paed., geštaltterapeite
Sankt - Pēterburgas ,,ASI" Psiholoģijas katedras doktorante.


Emocijas un mūsu attieksme

Emocijas ikdienā bieži ir tieši tās, kuras mēs ignorējam, novir­zām un vispār kopumā neuzskatām par kaut ko īpaši vērtīgu. Jo, sākumā tās apspiežot, mūsos nerodas pārlieku spēcīgs emocio­nāls diskomforts, līdz ar to pieļaujam un atļaujamies aizvien lielā­kus un būtiskākus pārkāpumus, veicinot aizvien neatgriezeniskā­kus procesus un ierobežojumus sevī. Pirmajā brīdī emocijas nere­ti šķiet netveramas un abstraktas, nedaudz pat uzpūstas un ne­reālas. Reizēm mēs nepamatoti esam sacēlušies pret emocijām, mēģinot tās neitralizēt un nomierināt ar atrunām, sevis pārlieci­nāšanu, cigaretēm, alkoholu, narkotikām un tamlīdzīgām lietām; mēs nenovērtējam to brīvību, kuru mums nodrošina tieši emoci­jas! Tām ir būtiska nozīme dzīves kvalitātes nodrošināšanā. Sākot­nēji emocionālās ignorēšanas procesa sākumā, ja mēs sevī kaut kādas traucējošas un novirzošas emocionālas izpausmes pama­nām, visbiežāk paliekam pie sava iepriekšējā uzstādījuma. Vien­kāršāk ir ignorēt nekā iedziļināties un izprast. Tā ir loģiska un utili­tāra pieeja, kad prevalē racionāla un ekonomiska pieeja. Galu galā tā rīkojas daudzi! Rēķināšanās ar izjūtām var mūs it kā novirzīt no galvenā dzīves mērķa, kurš katram ir izdomāts un paredzēts citāds. Var pamēģināt atbildēt uz īsiem testa jautājumiem par to, ko dzīvē izvēlēties. Būt sabiedrībai? Būt par mūžīgo, mazo un pa­klausīgo bērnu saviem vecākiem? Atbilst ārišķīgām normām, mo­dei, dzīvot bez patiesas motivācijas? Vai varbūt pārdzīvot par to, kas nekad nebūs man un vienmēr ir citiem (un tamlīdzīgi)?
Šādas tēzes var mūs attālināt no kā svarīgāka - pēc iespējas precīzāk atbilst saviem, nevis citu emocionālajiem priekšsta­tiem! Šķiet, ka būtiskai sabiedrības daļai hipotekārais kredīts var izrādīties svarīgāks nekā paša emocionālās vēlmes un resur­si, un to var saprast! Tas ir tāds labums, kuru var baudīt un sa­taustīt reāli jau šodien. Tas ir objektīvi izmērāms un vizuāli bau­dāms! Diemžēl vai par laimi, emocijās ir arī sava matemātika ar
savu saskaitāmo, dalītāju, reizinātāju, mazinātāju un summu, kura loģiski noslēdzas ar kārtējā vingrinājuma atbilstošu rezul­tātu - diemžēl ne vienmēr iepriecinošu mums pašiem!
Ja cenšamies darīt pārsvarā to, kas mums šķiet sociāli pareizi, neatpūšamies, neesam ar sevi apmierināti, kritizējam sevi, nelie­tojam pareizu uzturu un tamlīdzīgi, tad mūsu emocionālā sistē­ma sāk protestēt. Neesot notiesāti, mēs ieliekam sevi nebrīvē. Ķermenis sāk somatizēties, parādās pirmie slimību simptomi, mainās mūsu vizuālais tēls, sejas vaibsti, gaita, spriešanas un lē­mumu pieņemšanas spējas, mazinās seksuālo attiecību intensi­tāte, kā arī kopumā pazeminās dzīves kvalitāte, rodas garastā­vokļa svārstības, jūtīgums un agresivitāte, dusmas, skaudība, skumjas un citas negatīvas izjūtas. Tā visa dēļ pāragri novecojam un dzīve kļūst aizvien rutinētāka un rafinētāka jeb izsmalcināti sarežģītāka. Ikdienā mums nākas saskarties arī ar uzvilktiem un neapmierinātiem cilvēkiem. Reizēm tādi esam mēs paši. Ar vi­sām šīm negatīvajām emocijām piedalāmies saskarsmē ar tuvi­niekiem, kolēģiem, mazpazīstamiem un svešiem cilvēkiem.
Kā uzlabot emocionālo komfortu?
Jautājums nav konkrēti atbildams. Ar gadu gaitā iegūto ne­gatīvo pieredzi mūsos iesakņojušies tie nelabvēlīgie emociju atbīdīšanas mehānismi, kurus patstāvīgi pamanīt un izskaust praktiski nav iespējams. Alegoriski to var salīdzināt ar situāciju, kad, slēpojot salauzis kāju, cilvēks mēģina pats to ieģipsēt bez ķirurga palīdzības. Var jau to darīt pats, bet rezultāts - kājas un stājas disproporcija - ir paredzams jau iepriekš. Ar katru nāka­mo gadu kļūst aizvien grūtāk veikt pozitīvas korekcijas kaulos. Ļoti līdzīgi kā kropļojam savu ķermeni, mēs līdz nepazīšanai mainām arī savu emocionālo komfortu.
Daudzu emocionālu problēmu cēlonis jāmeklē jau bērnībā. Tomēr var gadīties, ka lielākās nobīdes vai padziļinājumi ir radušies jau apzinātākā vecumā. Iespējams, ka daļēji pret savu gribu kaut kādu apstākļu dēļ nonākam sev nepatīkamā vidē. Viens no tipis­kākajiem gadījumiem - dzīvesvietas maiņa! Gadās, ka nevaram pielāgoties jaunajiem dzīves apstākļiem, bet joprojām spītīgi turpinām tajos pastāvēt. Ikreiz, atgriežoties šādās negribētās mājās, izjūtam nepatiku, kas diemžēl nevis izplēn, bet gan no­gulsnējās zemapziņā, ķermenī, domās un darbībā. Apziņā mēs, iespējams, fiksējam emocionālo diskomfortu, bet ne vienmēr tam apzināti noticam! Jāatzīst, ka emocijas šajā gadījumā mūs uzrunā pavisam nepārprotami, patiesi un atklāti, izpaužoties kā nevēlēšanās atgriezties mājās! Ideālā gadījumā būtu ieteicams atstāt vietu, kur jūtamies slikti, bet šādas pārmaiņas daudzi neiz­vēlas, jo ne tikai netic sev, bet arī domās nepieļauj, ka tas varētu būt pareizais ceļš pie sevis. Ir jāmāk sev nenodarīt liekus pārdzī­vojumus! Daudziem tas nav iemācīts, tieši tāpēc ir vēl lielāks ie­mesls mācīties no jauna. Emocijas nav ikdienišķi sīkumi!

Emocijas

Emociju klasē ietilpst noskaņojums, jūtas, afekti, kaisle un stresi. Tās ir tā sauktās tīrās emocijas, kas iekļautas visos psihiskos procesos. Jebkuras cilvēka aktivitātes ir emocionāli iekrāsotas.
Galvenā emociju funkcija ir saprašanās uzlabošana, proti, pat neizmantojot runu, varam spriest par otra cilvēka stāvokli un la­bāk noskaņoties uz kopdarbību un saskarsmi. Apbrīnojami, bet dažādu kultūru pārstāvji spējīgi nekļūdīgi pēc sejas izteiksmes noteikt tādus emocionālus stāvokļus kā prieks, dusmas, skum­jas, bailes, pretīgums, izbrīns. Tas ne tikai pierāda pamatemociju iedzimto raksturu, bet liecina arī par genotipiski noteiktām prasmēm tās atpazīt. Labi zināms, ka augstākie dzīvnieki un cil­vēki spēj pēc sejas izteiksmes novērtēt otra stāvokli.
Bet ne visas emocionāli ekspresīvās izteiksmes ir iedzimtas. Daudzas tiek iegūtas dzīves laikā - audzināšanas un mācīšanas procesā. Vispirms tas attiecas uz žestiem kā kultūras noteiktām afektīvo attiecību un emocionālo stāvokļu ārējām izpausmēm. Evolūcijas procesā emocijas izveidojušās par līdzekli, ar kura palī­dzību dzīvas būtnes piešķir vērtību kādiem aktuālo vajadzību ap­mierinošiem noteikumiem. Emocijas ir cilvēku un dzīvnieku reak­cijas uz iekšējiem vai ārējiem kairinātājiem un stimuliem. Emoci­jām piemīt izteikta subjektīva nokrāsa, kas atkarīga no iedzimtības, temperamenta, vides, kurā cilvēks izaudzis, un citiem faktoriem.
Emocijas veic cilvēka darbības rezultātu un norises vērtēša­nas funkciju. Emocijas organizē, virza un stimulē cilvēka darbību.
Būtībā nav ne pozitīvu, ne negatīvu emociju. Ja organisma vajadzības tiek apmierinātas, rodas pozitīvas emocijas, ja ne­tiek- negatīvas emocijas. Gan vienas, gan otras ir dabiskas, un nav iespējams sasniegt stāvokli, kad cilvēkam būtu tikai pozitīvas emocijas. Piemēram, dusmas arī cilvēkam ir vajadzīgas - lai aiz­stāvētu sevi un lai parādītu pārkāpējam, kur ir viņa robeža. Cits jautājums, cik intensīvi un kādā formā mēs emocijas izrādām, vai mūsu atbildes reakcija nav pārspīlēta. Gadās, ka vētrainas izpaus­mes izraisa kāds sīkums, piemēram, kāds, nikni kliegdams, pa­grūž otru, kas nejauši uzkāpis viņam uz kājas. Acīmredzot emoci­jas ir summējušās, un cilvēks patiesībā kliedz ne tikai par konkrē­to situāciju, bet arī par visu to, kas sakrājies uz sirds daudzu gadu laikā, varbūt par savu neapmierinātību ar dzīvi vispār.
Emocijas spējīgas nojaust situācijas un notikumus, kas reāli vēl nav radušies, tas ir iespējams, pateicoties priekšstatiem par agrāk pārdzīvotām vai iedomātām situācijām. Emocijas ir viens no mūsu intuīcijas neapšaubāmiem komponentiem.

Jūtas

Jūtas ir diferencētas stabilas emocijas, kas saistītas ar cilvēka augstākajām sociālajām vajadzībām. Jūtām piemīt priekšme­tisks raksturs - tās saistītas ar priekšstatiem un ideju par kādu objektu. Otra jūtu īpatnība saistīta ar tendenci pilnveidoties un attīstoties veidot līmeņu rindu, sākot no tiešām jūtām līdz aug­stākām jūtām, kas atspoguļo garīgās vērtības un ideālus.
Ar katru gadu pieaug šķelšanās starp jūtām un domām. Mūsu sabiedrībā jūtām nav lielas vērtības. Kopš Dekarta laikiem cilvēks arvien vairāk un vairāk ir norobežojis prātu no jūtām. Tikai prāts mēdz būt racionāls, bet jūtas (afekti) pēc savas dabas ir iracionālas. Intelekta kontrole pār dabu un materiālo ražošanu ir pamatā mūs­dienu vērtībām. Cilvēks sevi ir pārvērtis par lietu - piederēt dominē pār būt. Mūsdienu cilvēks nespēj pārdzīvot afekta stāvokli, līdz ar to izjūt trauksmi, depresiju un izmisumu. Nepieciešamība būt sa­prastam, mīlētam netiek piepildīta. Pieaug materiāla rakstura vaja­dzības, vērtības ir fokusētas uz materiāliem objektiem, kas savukārt veicina pašvērtējuma izkropļojumu, ideālu sabrukumu un rada personības identitātes problēmas. Jau 60. gados Ē. Fromms izteica hipotēzi, ka depresija kļūs par 20. gadsimta slimību. To var saukt arī par 21. gadsimta slimību, jo visas jūtas, kas tiek izspiestas, pēc kāda laika parādās kā psiholoģisks diskomforts un psihiskas slimī­bas, tāpēc visā pasaulē ar katru gadu pieaug cilvēku skaits, kam vajadzīga psihoterapeita vai pat psihiatra palīdzība.
Bet savstarpējās jūtas sasaista mūs ciešāk nekā domas. Jūtas ir arhaiskākas par domām. Filoģenētiski virs reptiļu smadzenēm ponds un mesencephalon, kas regulē elementāras dzīves funkci­jas, atrodas limbiskā sistēma. Tieši tur ir primāro jūtu un afektu centri. Vēsturiski limbiskā sistēma atbilst pirmatnējiem zīdītājiem. Un tikai pēc tam izveidojās neocortex, kas atbild par augstākām kognitīvi afektīvām funkcijām un dod iespēju runāt un domāt.



Mēs sajūtam tādas primāras jūtas kā niknums, bailes, skum­jas, prieks, interese, bet ne vienmēr varam atrast vajadzīgos
vārdus, lai tās aprakstītu. Atšķirībā no instinktiem mēs tās pār­dzīvojam apzināti.

Runā bez vārdiem

Jūtas veidojas smadzeņu limbiskajā sistēmā, kur atrodas primā­rie jūtu un afektu centri. Jūtas piemīt gandrīz visiem dzīvniekiem. Tikai pēc tam evolūcijas procesā radās smadzeņu garoza, apziņa, domāšana. Limbiskajā sistēmā veidojas primārās jūtas jeb primārie afekti - skumjas, prieks, bailes, ziņkārība un riebums. Tie izpaužas bez vārdiem - ar žestiem, mīmiku, ķermeņa kustībām, balss intonācijām. Pēc tam cilvēks pārdzīvoto saista ar es jēdzienu: man ir skumji, es priecājos utt. To var izpaust ar verbāliem līdzekļiem - iz­runāt, nosaucot vārdos. Ja cilvēkam darbavietā ir primārs diskom­forts, piemēram, kāds viņu pazemojis, var jau teikt: tas neattiecas uz mani, viņš neko sliktu nedomāja, man vienkārši jāstrādā tālāk. Bet zemapziņa limbiskā sistēma raidīs neapmierinātības signālu, un viņš nevarēs radoši strādāt. Labākajā gadījumā kādā mirklī viņš ne­izturēs un pateiks visu, ko domā, bet sliktākajā gadījumā sāks sli­mot vai arī sabotēt kopējo darbu. Jūtu noliegšana dārgi maksā - agrāk vai vēlāk sākas trauksmes lēkmes, hroniska spriedze, veģeta­tīvās nervu sistēmas traucējumi vai pat psihosomatiskas slimības.
Emocijas un jūtas nevis jābremzē un jānoliedz, bet jāmācās tās vadīt. Lai to varētu, vispirms jāapzinās, kā jūtamies. No bēr­nības esam mācīti domāt, bet neviens mūs nav mācījis just. Dažiem, ejot pie psihoterapeita, sākumā speciāli jāmācās vār­dos formulēt savas izjūtas, jūtas, emocijas.
Tā nav taisnība, ka jūsu jūtas nevienu neinteresē. Ja nebūs jūtu, cilvēks nevarēs produktīvi strādāt. Vajadzība būt sapras­tam un mīlētam pašlaik nav piepildīta, un, ja kolektīvā ir kon­fliktsituācija, tas izpaužas vēl krasāk.

Kā tas notiek?

Analizējot fiksētas apkārtējo (postpadomju cilvēku) emocionā­las reakcijas, diezgan bieži nākas secināt, ka biežākie neveselības, personiskas un sociālas neveiksmes iemesli ir pazemināts pašvērtējums un zems pašcieņas līmenis. Precīzāk, nepamatoti pazemi­nāts pašvērtējums un nepamatoti zems pašcieņas līmenis.
Vairākumam šo cilvēku nav izveidojusies iekšēji pozitīvas pašattieksmes rezerve. Dažādu skolu psihologi un psihoterapeiti sa­vos darbos secina, ka pašcieņa un spēja sevi pieņemt un mīlēt veidojas, pateicoties savu labo īpašību, darba rezultātu, nopelnu, atzinības faktu uzkrājumam, proti, adekvātai to atspoguļošanai no vecāku un tuvāko cilvēku puses audzināšanas gaitā.
Transakcijas analīzes valodā atzinības vienību iespējams apzī­mēt ar vārdu glāsts. Vārdu glāsts izmanto kā intīma fiziska kon­takta vispārīgu apzīmējumu. Glāstīšana var būt tieša - burtiskā nozīmē noglaudīšana, tieša atzinība vai uzslava - un netieša -apzīmē jebkuru rīcību, kas norāda uz cita cilvēka klātbūtnes at­zīšanu. Pareizāk būtu apzīmēt par glāstu tādu ietekmi, kas raisa patīkamas emocijas, bet par pērienu - ja rodas nepatīkamas emocijas. Gadījumā, ja savstarpējā mijiedarbē nav iesaistītas jū­tas, tās ir vienaldzīgas. Šis variants ir vissliktākais, jo, ja nav jūtu, ir stimulu bads, cilvēka personība vienkārši neattīstās.
Ir cilvēki, kam dažādu faktoru dēļ vairāk enerģijas dod pērie­ni, bet vairākumam - glāsti. Tomēr, analizējot veiksmīgu cilvēku dzīvi, varam secināt, ka dzīves lielie pērieni - dažādas krīzes -ne tikai nav salauzuši, bet kļuvuši par stimulu attīstībai un pār­ejai uz augstāku, veiksmīgāku līmeni. Tādas krīzes iespējams nosaukt par karaliskiem pērieniem.
Vienaldzība ir atbildes trūkums uz piedāvājumu saskarties -jūtu, vēlmju, baiļu, cilvēka esamības ignorēšana. Šķiet, vienaldzī­ba traumē vairāk nekā pēriens. Stimulu trūkums noved pie dzīvī­bas enerģijas miršanas, dzīšanas, zaudēšanas. Sievietes, bērni, padzīvojuši cilvēki ir īpaši jūtīgi pret vienaldzību. Daudzi varētu teikt: "Es gribu, lai mani mīlētu. Es labāk pieņemšu negatīvu at­tieksmi pret mani nekā vienaldzību. Vienaldzība ir neciešama." Tā ir atbilde uz jautājumu, kāpēc cilvēki gandrīz apzināti parak­stās ciest, dzīvojot ar vardarbīgiem priekšniekiem, laulātiem, bēr­niem, mīļākiem utt. Vai neapzināti saslimst, tā nodrošinot skopu glāstu porciju no tuviniekiem un mums, mediķiem.
Bet vai arī mēs, mediķi, turpinot strādāt pārslodzes apstākļos, par samaksu, kas mūs neapmierina, ar to sev negarantējam pērie­nus no plašsaziņas līdzekļiem, ierēdņiem, mājiniekiem un skopus glāstus no pacientiem? Vai tiešām tik krasi atšķiramies no pacien­tiem? Tā ir spēle ar sevi pašu, par ko būs runa turpmāk mūsu rakstā.
Psiholoģisko spēļu teorijā darbojas princips, ka no bioloģis­kā viedokļa jebkura veida sociālā saskarsme ir labāka par sa­skarsmes trūkumu.
Ir zināms, ka mazuļiem, kas ilgstoši nav ņemti rokās, neat­griezeniski pasliktinās veselība, kas var izraisīt hronisku slimību. To sauc par stimulu badu vai par emocionālu deprivāciju. Tātad varam uzskatīt, ka gan mazuļu auklēšana rokās, gan tās simboliskais ekvivalents pieaugušo dzīvē - atzi­nība - ir līdzvērtīga izdzīvošanai.

Atzinība par jebkādu cenu...

Mūsu dzīves scenārija mērķis - nodrošināt atzinību (glāstu un pērienu banku). Šis scenārijs ir neapzināta ilgtermiņa augšupejo­ša, bērnībā vecāku ietekmē izstrādāta programma, kas nostrādā indivīdā vissvarīgāko lēmumu pieņemšanas brīžos. Scenārija galvenie emocionālie motivētāji ir izspiestās un reketa jūtas.
Par reketa vai atjautām jūtām dēvē jūtas, kas aizvieto īstas, autentiskas jūtas, emocijas vai vajadzību. Reketa jūtas ir bērnī­bā fiksētas un mudinātas jūtas, kas pārdzīvotas dažādās stresa situācijās un kas veicina situācijas uztveres sagrozīšanu, līdz ar to neveicina adekvātu reakciju stresa gadījumā.
Raksta sākumā nosaucām autentiskās jūtas: niknums, bailes, skumjas, prieks, interese. Tām iespējams pievienot dažādas fizis­kas sajūtas, kas var būt bērnam: miers, atslābums, uzbudinā­jums, izsalkums, nogurums, miegainums utt. Pirmo dzīves gadu laikā mēs pārliecināmies, kā ģimene reaģē (ar glāstiem vai pērie­niem) uz nosaukto jūtu un sajūtu izpausmēm. Ģimene savukārt, izmantojot pieņemtās uzvedību normas, cenšas uzbūvēt filtrus, lai mazinātu spontānas, apkārtējiem neērtas jūtas Ir indivīdi, kurus diagnosticējam kā psihopātiskas personības, kam šie filtri neizstrādājas vai nu bioloģiski konstitucionālu iemeslu dēļ, vai arī tāpēc, ka audzināšanas taktika bijusi haotiska, traumatiska un nepilnvērtīga. Pārējie bērni mācas apslāpēt un izspiest vienas jū­tas un izmantot citas - atļautas, bieži upurējot savas vēlmes, bet saņemot atzinību: stimulējumu, glāstus par pareizām jūtām.
Katrā ģimenē ir savas vislabākās jūtas. Sabiedrībā katram dzi­mumam, vecumam, sociālajam slānim ir atļautas un aizliegtas jū­tas. Mūsu kultūrā zēniem māca apslāpēt bailes, skumjas, dvēseles sāpes, bet ļauj dusmoties, rīkoties agresīvi pret pārējiem un sevi pašu. "Neraudi, tu esi vīrietis, mans mazais zaldāts." Nav brīnums, ka vēlāk - pieauguši - šie vīrieši ir aleksitīmiski (nav spējīgi apzi­nāties un nosaukt savas jūtas) un frustrējošā situācijā braši soļo uz krogu. Vai, piemēram, inteliģentās ģimenēs sievietei nav pie­ņemts dusmoties, saniknoties, spilgti izpaust savas jūtas. Nav pie­klājīgi! Bet dusmu brīdī organisms veido papildu aizstāvēšanai nepieciešamo enerģiju. Ko arto darīt? Un, ja meitene dusmojas, visi vaid, ka viņa pārguruši, meitenes taču ir tik trauslas un jūtīgas! Ja tomēr viņa turpina dusmoties-skaidrs, bērniņš ir slims!

"Pagūli, nomierinies, māmiņa tev palasīs grāmatu. Tu taču esi laba meitene? Bet labas meitenes ir paklausīgas un klausa māmiņu. Ja tu mierīgi gulēsi, es tev atnesīšu kaut ko garšīgu!"

Kādreiz dzirdēts pantiņš?
Neviens no ģimenes neievēro bērna dusmas, nejautā, neinte­resējas par dusmu avotu. Dusmu jūtas ir aizliegtas! Bērns aug un, nonākot situācijā, kurā nav apmierinātas viņa intereses, jūtas dus­mīgs, pēkšņi visi sāk domāt, ka viņš ir noguris vai pat saslimis. Pie­augušā vecumā spriedze, kas izveidojas tāpēc, ka dusmu enerģija atļautā veidā nevar izrauties ārā, izpaudīsies kā galvassāpes, epigastrālas sāpes utt. Iespējams, būs ne tikai šīs sūdzības, bet arī lie­kā svara un vielmaiņas problēmas, jo stresu taču bērns bija mācīts ārstēt ar kaut ko garšīgo! īstās dusmu jūtas bija aizvietotas uz at­ļautajām - reketa jūtām, piemēram, skumjām, apvainojumu, sa­rūgtinājumu, skaudību, sliktākajā gadījumā - ar vainas sajūtu.
Cilvēkam ir aizvietojošas jūtas, izstrādātas stabilizējošas reak­cijas, uzvedība. Bet dusmu izcelsmes problēma tomēr nav atrisi­nāta! Un ar katru reizi dusmu savaldīšana prasīs vairāk enerģijas. Līdz konstatēsim, ka ir sākusies psihosomatiska slimība. It kā viss ir skaidrs -jāsūta pie psihoterapeita...
Labākā gadījumā pacients atnāks. Bet kāds ir viņa mērķis? Pro­tams, atbrīvoties no galvassāpēm. Kāds ir psihoterapeita mērķis? Atrast izspiestās jūtas un iemeslu, kāpēc tās rodas, izveidot nobrie­dušus reakcijas veidus uz frustrējošām situācijām. Un diezgan bieži starp pacientu un psihoterapeitu veidojas mērķu konflikts, jo pa­cients vēlas atbrīvoties no simptoma, neko nemainot savā dzīvē.
Mamma taču mācīja, ka slimot nav kauns. Bet atzīt savu sakāvi kādā dzīves jomā, pazaudēt savu primitīvo omnipotenci, apzinā­ties savu vientulību un maznozīmību vai atzīties ilūzijās - ir kauns! Ārsta tēls pazīstams un ietilpst scenārija kontekstā, bieži ārsts ir vie­nīgais, kas dod glāstus. Cita runa - psihoterapeits! No pacienta vie­dokļa psihoterapeits labākajā gadījumā balansē uz žiletes asmens, dodot glāstus un konfrontējot ar scenārija sliedēm - diemžēl ar to nodrošinot pērienus. Gadās, ka psihoterapeitiskā kontakta situācija līdzīga situācijai, kuras dēļpacientam izveidojušies garīga rakstura traucējumi, proti, ir runa par objekta-subjekta attiecībām. Pacients slimo tāpēc, ka neprot būt garīgā tuvībā ar otru, bēg no tā, un galu galā bēg no psihoterapeita pie droša ārsta, vēloties atbrīvoties no simptoma, un dusmojas uz ārstu, ka brīnums nenotiek.
Lai kaut ko mainītu savā dzīvē, jāapzinās sava brīvība -jāapzi­nās savs scenārijs, vai nu no tā atsakoties, vai to apstiprinot. Bet tas biedē, jo scenārijs nodrošina pierastus, garantējošus stimu­lus, lēmumus. Lielākā daļa sapņojam justies brīvi no kaut kā (pie­mēram, no simptoma vai priekšnieka, mammas, sievas, vīra utt.), bet aktīvas pārmaiņas dzīvē iespējamas tikai tad, ja apzināmies savu atbildību par izdarītām izvēlēm. Scenārija sliedes ir drošas, jaunie lēmumi biedējoši. Lai izvairītos no biedējošām sajūtām, saistītām ar brīvību, neapzināti veidojam noteiktas stratēģijas:
1) autoritārisms - tendence apvienot sevi pašu ar Kādu vai Kaut ko ārēju, lai iegūtu pazaudēto spēku. Autoritārisms izpaužas gan mazohistiskās, gan sadistiskās tendencēs ar nepieciešamību vai nu pārmērīgi pakļauties, būt atka­rīgam, vai ekspluatēt, dominēt un kontrolēt pārējos. Ē. Fromms apgalvojis, ka vienam un tam pašam cilvēkam parasti piemīt abas tendences;
2) destruktivitāte - savu nepilnvērtības izjūtu mazina, pa­kļaujot sev vai iznīcinot kādu citu (iespējami varianti, kad cilvēks iznīcina arī sevi pašu);
3) konformisms - cilvēks var atbrīvoties no vientulības un at­svešinātības, absolūti pakļaujoties sociālajām normām vai abstraktam sabiedrības viedoklim, kas rediģē uzvedību. Zi­nāmā mērā konformismu iespējams salīdzināt ar aizsargkrāsu dzīvniekiem. Dzīvnieks ar to uzlabo savas izdzīvoša­nas izredzes, cilvēks kļūs neatdalāms no apkārtējiem. Ar to viņš zaudē sevi, cenšoties uzvesties tā, kā vēlas apkārtējie.
Mēs varam vērot konformisma veidošanos jau bērnudārza vecumā, piemēram, bērnu grupai tika piedāvāta mannas put­ra, visiem blakus pielikta cukura čupiņa un vienam - sāls. Bēr­niņiem piedāvāja pagaršot putru, pieliekot klāt no čupiņas. Pēc tam visiem jautāja: "Tev garšo?" Visi atbildēja: "Jā." Pēdējam uz­deva jautājumu bērnam, kam pie putras bija pielikts sāls. Arī viņš atbildēja: "Jā." Vēlāk bērniem jautāja, vai viņi vēlas vēl put­ru. Atbilde bija: "Jā." Tikai pēdējais atbildēja: "Nē."
Diemžēl pusaudžiem spēja pretoties kopējam viedoklim ir vēl mazāka nekā bērnudārza vecuma bērniem. Bieži, par spīti nepatīkamiem fizioloģiskiem efektiem, pusaudži sāk smēķēt un lietot alkoholu kompānijā ar vienaudžiem. Tie, kas spēj pateikt: "Man tas nepatīk, es to nedarīšu," - tiek izspiesti no grupas, ig­norēti. Lai nesaskartos ar vienaldzību, par jebkādu cenu, pat zaudējot sevi, cilvēks mēģinās pievērst sev uzmanību. Vēlāk pievienojas atkarība no vielas un sekundāri - autodestruktīva rīcība, taču tā pusaudzis pašapliecinās ne tikai vienaudžu, bet arī vecāku priekšā. Sākas apgalvojumi: "Gribu un smēķēju, kad negribēšu - atmetīšu." Bet pamatā ir bailes atšķirties, kuras teo­rētiski iespējams izmantot, lai mazinātu ar smēķēšanu saistītos postījumus organismā. Piemēram, ja sabiedrība kategoriski no­sodītu smēķēšanu, tad pusaudzim rastos spēks cīnīties ar savu fizisko atkarību, jo viņš visvairāk baidās atšķirties no kopuma.

Sociālais viedoklis un sociālās lomas

Saskarsme vienmēr ir partnera mijiedarbība un mijietekmēšanās. Saskarsmes procesā cilvēki spēlē dažādas lomas: sociālās, starppersonu un individuālās. Konkrētā loma ir atkarīga no partneru statusa, attiecību vēstures un saskarsmes situācijas. Sociālā loma ir tā uzvedība, kuru no mums gaida apkārtējie, ņemot vērā mūsu statusu un izpildāmās funkcijas konkrētā vietā un apstākļos. Ikvienam ir daudzas sociālās lomas, jo vien­mēr ir vairāki statusi. Cilvēks vienlaikus var būt inženieris, vīrs, tēvs, brālis, dēls, arodbiedrības līderis, politiskas partijas piekri­tējs, futbola fans utt. No ierēdņa tiek gaidīts, ka viņš kompe­tenti un ieinteresēti risinās klienta problēmas, no ārsta - ka viņš bez iebildumiem celsies augšā trijos naktī un steigsies pie slim­nieka. Katra no šīm lomām ietver noteiktu uzvedības program­mu, ar kuru saistītas apkārtējo gaidas. Ja mūsu uzvedība sociā­lajā lomā neatbilst apkārtējo priekšstatiem par lomu, var ras­ties konflikts.
Starppersonu lomas izriet no mūsu attiecību vēstures ar konkrētiem cilvēkiem. Katram no mums ir savs draugu, radu, paziņu, kolēģu loks, ar kuriem mūsu kontakti ir mazāk vai vai­rāk regulāri. Šo kontaktu procesā mums veidojas attiecības, at­tieksmes, jūtas vienam pret otru. Starppersonu loma ir tā uz­vedība, kuru no mums gaida otrs cilvēks, balstoties uz mūsu attiecību priekšvēsturi. Ja mēs neņemam vērā partnera gaidas, mūsu starppersonu lomas mainās: no drauga un padomdevēja mēs varam pārtapt par vienaldzīgo vai pat nelabvēli.
Katram no mums vēl ir sava individuālā loma - tā uzvedība, kuru mēs gaidām paši no sevis, balstoties uz savu priekšstatu par sevi (es tēlu). Ja, piemēram, man ir priekšstats par sevi kā par dzelzs lēdiju, tad acīmredzot man neklājas apmeklēt melodrāmas un lasīt sentimentālus romānus. Saskarsmē es centīšos val­dīt emocijas un apelēšu pie racionāliem argumentiem.
Katram cilvēkam ir savs lomu repertuārs, pieredze rāda -jo vairāk lomu protam spēlēt, jo efektīvāka ir partneru saskarsme. Taču jāņem vērā, ka dažādās lomas, ko dzīvē nākas spēlēt, var novest pie lomu konflikta, kuram raksturīgas nesavienojamas vai grūti savienojamas prasības personībai. Ir problemātiski būt augsti profesionālai darbiniecei, ideālai sievai un labai mā­tei. Cilvēka resursi ir ierobežoti, tāpēc nespēja vienlīdz labi pil­dīt dažādo lomu prasības dzen stresā, ceļ trauksmes līmeni. Tas viss var nelabvēlīgi ietekmēt saskarsmi. Par aktuālo sauc to lomu, kuru cilvēks spēlē attiecīgajā saskarsmes momentā.
Svarīgi ir izvēlēties no bagātā lomu repertuāra saskar­smes partnerim un situācijai vislabāk atbilstošo lomu un tā veicināt saskarsmes rezultativitāti.

Ierastākās lomas komunikācijā ar pacientu

Vai kādreiz jūs jautājat sev, kāpēc jūs izvēlējāties medicīnu? Kādas jūtas motivēja izvēlēties tieši tādu darbību? Vai ir kāda saistība starp jūsu iekšējiem motīviem un to, ka sabiedrībā me­diķa darbs joprojām tiek devalvēts?
Analizēt to, kas notiek mūsu profesionālajā komunikācijā, vieglāk, izmantojot dramatisko S. Karpmana trijstūri, kas ietver trīs lomas: upuris, vajātais un glābējs. Raksturīgi, ka saskarsmes laikā dalībnieki nepārtraukti pārslēdzas no vienas lomas uz otru. Spēlē var piedalīties divi un vairāk cilvēku.
Problemātiski pacienti iemiesojas upura lomā. Ja mēs neap­mierinām viņu gaidas, viņi pārslēdzas un darbojas kā vajātāji. Paši to neapzinoties. Šī spēle garantē lielu atzinības (glāstu un pērienu) porciju.

Viņi spēle ar mums. Bet var būt mēs arī neapzināti piedalāmies spēlē?
Kāpēc mēs “iemiesojamies” lomās?
Mums pašiem ir slēpti motīvi un nereālas cerības, kuras apliecina mūsu dzīves pozīciju. Piemēram:
Esmu labs, izpalīdzīgs...
Jārūpējas par citiem, nevis par sevi, tad būšu labs...
Kad es viņiem palīdzēšu, tad viņi mani mīlēs...

Lai nekļūtu par upuri svešajā spēlē, jāapzinās sava izspiestas un reketa jūtas. Tas ir ilgstošs process. Vat tā gadīties, ka sevis apzināšana izsauks nepieciešamību daudz ko mainīt dzīvē...