Depresija – ka nepiemērotas audzināšanās sekas.

Bērnam nepiemērota audzināšana atstāj graujošas sekas uz viņa psihi: tā kā bērna pamatvajadzības netiek apmierinātas, viņā pamazām rodas īpašs jūtīgums pret stressu, cilvēks kļūst mazāk noturīgs pret dzīves grūtībām, viņam grūti pielāgoties situācijas pārmaiņām un uzticēties sev pašam un citiem cilvēkiem. Viņš uztver pasauli kā nedrošu vietu, bieži ir trauksmains un depresīvs. Depresīva cilvēka uzvedība būtībā līdzinās pamesta bērna reakcijām.

Lada Stoligvo – privātpraktizējoša psihiatre
ar
Eiropas psihoterapeita sertifikātu,
Latvijas Psihodinamiskās Psihoterapijas
Biedrības Valdes Priekšsēdētāja

Manā agrāk publicētā rakstā "Psihoterapi­jas un farmakoterapijas apvienošanas iespējas depresijas un neirožu ārstēša­nā" (kuru manās publikācijās internetā ir iespējams atrast ar nosaukumu "Psihoterapija un farmakoterapijā"), bija aprakstīti agrīnas psihiskas trau­mas izraisīti neirobioloģiskie traucējumi, kas savukārt rada depresijas priekšnoteikumus. Jaunā zaudējuma situācijā, kad cilvēks jau ir pieaudzis, uz tā pamata veidojas hipotalāma-hipofīzes-adrenālās ass (HHA) sistēmas un kortikotropīnu atbrīvojošā faktora (KAF) apļa jutīgums ari pret minimālu stresu un rodas pārmērīga atbildes reakcija. Pēdējo gadu pētī­jumos ir apstiprināts, ka hronisks stress [4.; 5.] vai pakļaušana glikokortikoldu iedarbībai, kā arī hipotalāma-hipoflzes-virsnieru (HHV) ass funkciju pavājināšanās ir etioloģiski faktori neirobioloģisku traucējumu, piemēram, dep­resijas, trauksmes un pēctraumatiskā stresa traucējumu, attīstībā.

Lai labāk izprastu, par kura tipa agrinām psihiskām traumām ir runa un kas var ietekmēt depresijas priekšnoteikumu veidošanos, jāielūkojas psih­iatrijas un psihoterapijas vēsturē.
Vēsturiski starp teorētiķiem vienmēr ir nori­sinājušās diskusijas par depresijas attīstības me­hānismiem un adekvātu nosaukumu. 1857. gadā Benedikts Morels izvirzīja hipotēzi, ka psihiskie traucējumi rodas galvas smadzeņu šūnu plazmas deģenerācijas dēļ. Vēlāk 1894. gadā Pauls Mēbiuss medicīnas leksikā ieviesa endogēnas un eksogēnas depresijas apzīmējumu. Tolaik šie divi iz­celsmes veidi tika traktēti citādi nekā mūsdienās. Emīls Krēpelīns aprakstīja dementia praecox un maniakāli depresīvos traucējumus. Karls Lange pirmais raksturoja depresiju kā reakciju uz dzī­ves situāciju. Tiesa, viņš uzskatīja, ka depresija attīstās tad, kad situācija uzslāņojas uz jau esošu iekšējo slimību. 20. gadsimtā 30. gados parādījās termini reaktīva depresija un endogēna depresi­ja, kā arī iedalījums neirotiskās un psihotiskās depresijas. Gandrīz 150 gadu ilgi depresijas gai­tas novērojumi un apraksti ļāva nošķirt divas lielas depresiju grupas, mēģinot izprast, kāpēc depresīviem stāvokļiem ir tik dažādas klīniskas izpausmes un atšķirīga ārstēšanas prognoze.
Psihoanalīzes teorijas autoriem par depresiju iedalījumu bija savas hipotēzes. 1911. gadā Karls Ābrahams izteica domu, ka neirotiska depresija attīstās libido bloķēšanas dēļ, tāpēc viņš pacien­tus ar neirotisku depresiju nošķīra no psihotiskiem pacientiem. 1917. gadā Zigmunds Freids savā darbā "Sēras un melanholija" diferencēja normālas sēras un melanholiju no patoloģiskas sērošanas formas. Vēlāk bērnu attīstību pētīja Anna Freida. Viņas uzskati ilgu laiku ietekmēja citus pētniekus un to gūto rezultātu traktējumu. Nozīmīgs bija Melānijas Kleinas un Mārgaretas Māleres devums — objektu attiecību teorija. Džona Boulbija pētījumi un pieķeršanās teorija papildināja un koriģēja citu teorētiķu uzskatus. Šis teorētiskais mantojums deva iespēju izprast smalkus mehānismus, kas veicina vai traucē indivīda psihes attīstību.

No Freida uzskatiem līdz objektu attiecību teorijai

Pēc Freida shēmas, vispirms attīstās orālās (latīņu os, oris - 'mute') dziņas, proti, tās ir fiksētas mutes apvidū. Orālā fāze ilgst līdz pat pusotra gada vecumam. Lai izdzīvotu, zīšanai un patikai apmierināt šo funkciju ir liela no­zīme. Bērna galvenā jēga apkārtējā pasaulē ir apmierināt libido izraisītas dziņas - inkorporēt (ietvert sevī), sajust krūtsgalu, knupīti, pienu un ainas no tām mātes daļām, kas saistītas ar zīšanu. Orālās fāzes turpmākajā gaitā agresīvie elementi kļūst skaidrāki. Bērns kož, pieturas pie krūts, mātes vai spēļmantiņas un pauž dusmas, kad tiek aizkavēts, - tas viss attiecas uz šo fāzi.
Ēriks Eriksons ir formulējis "uzdevumu", kas bērnam jāatrisina šajā periodā, - izcīnīt pamatdrošību. Tās pretpols ir pamatneuzticēšanās, kas var būt paslēpta aiz ārējiem slāņiem, bet var izlauzties saistībā ar vēlākām grūtībām.
Kopumā minētie procesi raksturo pirmā dzīves gada objekta attieksmju attīstību.
Izskatīsim sīkāk M. Māleres objektu attiecību teoriju, kas sniedz daudz atbilžu uz jautājumiem par iespējamiem smalkiem sarežģījumiem bēr­na un mātes saskarsmē, kuri var liktenīgi ietek­mēt bērna psihes attīstību.
M. Mālere uzskatīja, ka jaunpiedzimušie pir­majā mēnesi ir normāli autiski, t. i., sevī iegrimuši (l.a attēls), it kā būtu ietverti kādā čaulā. Bērna priekšstatu pasaulē māte vēl neeksistē kā atsevišķa persona, viņš to uztver kā daļu no se­vis paša. Arī apkārtne patiesā nozīmē neeksistē, mātes ķermeņa dažādās daļas, balss, tāpat kā pudele, ir neskaidri, izplūduši, vēl atšķirti - at­sevišķi objekti.



Autisko fāzi nomaina simbiotiskā fāze (l.b at­tēls), kur vēl nav robežas starp "Es" un "ne Es". Bērna bauda saistās ar to mātes aspektu, kas dod barību, maigumu un siltumu, un viņā rodas nepatika, ja šo labumu nav. Bērns vēl nesajūt, ka šī "labā krūts" (t. i., objekta daļa, kas vēlāk kļūst par gādīgo māti), kura apmierina un baro, pa­stāvētu ārpus viņa; tā ir kā daļa no paša - labais bērnā.
M. Kleinas piedāvātie jēdzieni "labā" un "ļau­nā" krūts var šķist dīvaini vai pat aizskaroši, ja nekas nav zināms par zīdaiņa fantāzijas pasaules psihoanalītiskajiem pētījumiem. Tā kā psihiatri­jā lielākoties tiek analizētas indivīda izjūtas, kad viņam trūkst "labā" un "drošības" un kad viņš sastopas ar izstumtiem un aizmirstiem priekš­statiem par ļaunumu un bezcerību, tad mazliet pakavēšos pie šīm teorijām.
Bērna iekšējais fantāzijas pārdzīvojums, ko viņam izraisa "krūts", kura nedod pienu, kad bērns to vēlas, saistās ar šķietamu krūts ļaunu­mu. (Nav būtiskas atšķirības, vai bērns sākumā saņem barību no pudeles vai krūts.) Bērna problēma ir tā, ka viņš vēl nespēj izolēt "ļauno", t. i, krūti, kas viņu neapmierina. Tā kļūst par daļu no bērna, viņš to uzņem fantāzijā, "introjicē" kā kaut ko ļaunu. Normālos apstākļos pozitīvās ainas gūst pārsvaru pār negatīvajām. Labais objekts (krūts) dod bērnam piepildījuma sajūtu, kas ir laba un sagādā apmierinājumu. Visas šīs introjicētās ainas - atmiņas - līdz ar to ir apkārtnes tēli bērna uztverē. To mēdz saukt par pārstāvēto (reprezentāciju) pasauli, atšķirot no īstenās pasaules, kas ir ārpus indivīda. Ar "labo objektu" tiek apzīmēts bērna iekšējais pār­stāvētais mātes (vecāku) aspekts, kas ir silts un devīgs. Turklāt mātes iekšējais tēls sākumā ir tāpatīgs ar bērna paštēlu - viņš vēl nespēj atšķirt sevi no apkārtnes.
Bērniem, kas šajā periodā jūtas slikti, rodas negatīvs pašuztveres kodols. Tā kā agrīnās "Es” struktūras ir visai nozīmīgas personības attīs­tības stabilizācijā, tiek uzskatīts, ka cilvēks šī pamata trūkumu vēlāk izjutīs kā "Es" vājumu, iespējams, ar psihozes tendenci, jo "Es" struk­tūras paliek neskartas. Indivīds, nespēdams atšķirt savas (patības) un apkārtnes (objekta robežas, daļēji vai pavisam atgriežas pie simbio­zes izjūtas.
Kolīdz bērns mātes dažādos atribūtus (krū­ti, pienu, siltumu, motoriku utt.) sāk saistīt ar veselumu, simbioze pakāpeniski mazinās un sākas individuācija - tādas viengabalainas, sa­skaņotas personības veidošanās, kurai ir savas raksturīgas iezīmes. M. Mālere šajā atšķiršanās procesā izšķir vairākus posmus: diferencēšanos (atšķiršanu), vingrināšanos un tuvošanos (l.c-e attēls).
Modernie pētnieki (un arī liela daļa māšu) apšauba to, ka bērns sākumā ir autisks un bez kādas patības izjūtas. Viņi uzskata, ka bērns ir krietni vien vērīgāks pret apkārtni, ziņkārīgāks un aktīvāks. Denjels Sterns ir aprakstījis, kā pirmajos bērna dzīvības mēnešos parādās sā­kotnējā patība, un paudis pārliecību par to, ka zīdainim ir iedzimta spēja izjust gan sākotnē­jo organizēšanās procesu, gan pašu rezultātu. Bērna izjūtas pret aprūpētājiem ir galvenais viņa attīstībā. Savu viedokli D. Sterns pamato ar zīdaiņu pētnieku atklājumiem. Ir pierādīts, ka bērns meklē sensorisku ierosmi, un skaidri kon­statēts, ka viņš dod priekšroku cilvēkiem, nevis nedzīviem objektiem. Spēja meklēt ierosmi un saskarsmi bērnā ir ieprogrammēta. Vecāki uz to reaģē, izturoties pret bērnu intuitīvi, it kā viņam būtu patības iedīglis.
Attīstības psihologi gan ir apšaubījuši t. s. simbiotisko fāzi. Ja, pievienojoties Z. Freidam, uzskatām, ka bērns jau no sākuma spēj just patību un sevi pašu attiecībā pret citiem, tad nav pamata hipotēzei par simbiozi, kur izdzēsta robeža starp "Es" un "ne Es". Fakti, kas mūsdie­nās ir zināmi par zīdaiņa kognitīvo kapacitāti, nav pretrunā ar to, ka agrīnajā attīstībā var būt acumirkļi, kad jūtu saplūšana ir iespējama, piemēram, kad bērns ir paēdis un apmierināts aizmieg pie mātes krūts. To uzsver daudzi prak­tizējoši analītiķi un psihoterapeiti, pamatojoties uz argumentu, ka parādības un pārdzīvojumi cilvēka turpmākajā dzīvē, piemēram, bailes būt vienam vai ilgas savienoties ar otru, var būt saistīti ar agrīniem zīdaiņa iespaidiem.
Kad bērns ir trīs mēnešus vecs, kļūst re­dzams, ka ir notikusi abpusēja piemērošanās: māte pamazām sāk pazīt bērna signālus, savu­kārt bērns palēnām apzinās, ka viņa vajadzības var apmierināt no ārpuses. Māte un bērns atrod savstarpēju ritmu. Būtiska izpausme, kas liecina par mātes un bērna attiecībām, ir bērna smaids, viņam reaģējot uz apkārtējiem cilvēkiem.
Pēc psiholoģiskās tuvības, kas pastāv starp māti un bērnu jaunpiedzimušā perioda beigās, sākas atšķiršanās - individuācijas process.

Diferencēšanās - kodolpatība

M. Mālere raksta, ka pirmajā individuāciias fāzes daļā bērna 5-10 mēnešu vecumā norit diferencēšanās. Bērns eksperimentē ar māti, uz īsiem brīžiem atbrīvojas no apskāviena, izpēta mātes seju un ķermeni, sāk salīdzināt ar citiem un atšķirt viņu no tiem.
Lai gan vienkāršības pēc runa ir par māti un bērnu, nav iemesla domāt, ka tēva mātišķie aspekti attieksmē pret bērnu nesaplūstu ar mā­tes mātišķiem aspektiem, pat ja bērna acīs tēvs ir cita persona. Attīstības psiholoģijā tēva nozīme tradicionāli tiek uzskatīta par mazāk svarīgu līdz t. s. edipālās attīstības sākumam (bērna 3—4 gadu vecumam). Mūsdienās zināms, ka tēvam ir sevišķa nozīme daudz agrākā bērna attīstības posmā. Bērns spēj radīt ciešas saites ar vairākām personām, un tēvs, kas, bērnam augot, ir klāt, bieži vien lieliski spēj saprast bērna sig­nālus un apmierināt viņa vajadzības. Kad bērns ir pusgadu vecs, var skaidri saskatīt, ka viņam rodas vienreizīga attieksme pret tēvu. Būdams ārpasaules pārstāvis, tēvs, ar kuru bērnam pa­rasti nav tik ciešas saiknes kā ar māti, bērnam savā veidā var būt īpaši pievilcīgs. Tā kā tēvam ir cits dzimums nekā mātei, viņš kļūst nozīmīgs gan meitenei, gan zēnam daudz agrāk, nekā tiek domāts. Viņš ir tas, kas var apstiprināt kāda dzi­mumu, vai tas, kuram var līdzināties.
Reakcijas pret svešiem ir droša zīme, ka bērns atšķir māti no citiem. Ziņkārība pret nepazīsta­mo var skaidri izpausties un mēdz būt izteikta, kaut ari bērns jau agri spēj atšķirt pazīstamas personas no svešām. Diferencēšanās fāzē bēr­nam sāk nopietni formēties apkārtējā īstenība. Šajā periodā labais un ļaunais, ko pārstāv māte, nav gluži nošķirti un sāk saistīties kopā. Bērns, pakāpeniski attīstoties, atklāj, ka tā māte, kas viņu vai nu apmierina, vai frustrē (neapmierina), ir viena un tā pati persona. Tas rada stāvokli, kad sliktais sāk integrēties ar labo. Bērna fantāzijas pasaulē tas nozīmē lielu risku, ka ļaunais iznīci­nās labo. Tomēr pieredze liecina: ja vien māte ir "pietiekami laba", bērns no tuvākā gūst pretējas izjūtas - ka labais izdzīvo, t. i., ļaunais bērnā īstenībā nevar sagraut to, ko pārstāv māte.
Tā kā bērns ņem vērā to cilvēku, pret kuru viņš var arī just agresiju, draud risks, ka viņš to var ari zaudēt.
Var pieņemt, ka sirdsapziņas attīstības pa­mats tiek ielikts šajā periodā. Dziļi depresīvam pacientam ir tālejoša, parasti neapzināta pārlie­cība, ka viņš ir ļauns un ka viņš ar savu ļauno spēku iznīcina labo. M. Kleina uzskata, ka šīs iz­jūtas iemesls meklējams diferencēšanās periodā.
Būt labai mātei vai tēvam nenozīmē, ka ik mirkli jācenšas apmierināt visas bērna iegribas un vajadzības. Tas ir absurdi un pat kaitīgi. Toties svarīgi ir būt klāt vai sagādāt pastāvīgu drošu aizstājēju, kas spēj atšķirt bērna vajadzī­bas no paša vajadzībām, jo citādi neizbēgamā frustrācija (vilšanās, kad neizdodas apmierināt kādu vajadzību), kurai bērns ir pakļauts, kļūst lielāka, nekā viņš spēj paciest. Līdz ar frustrāciju bērnam pakāpeniski rosās arī lielākas iespējas sevi atšķirt no mātes.
D. Sterns ir aprakstījis, kā 2-6 mēnešu vecu­mā rodas patības kodolizjūta. Bērna kodolpatlba aptver sava ķermeņa, savu kustību, savas vēstu­res sajūtu. D. Sterns uzskata, ka tas ir sociāli vis­aktīvākais periods bērna dzīvē. Tas ir laiks, kad cilvēkā attīstās izjūta, ka viņš ir kaut kas, kurš ir neatkarīgs no citiem un kuram ir attieksme pret citiem. Mazas, epizodiskas atmiņas, kas no­slāņojas bērnā, tiek sasaistītas un vispārinātas sakarīgākās atmiņās un iekšējos tēlos. Bērnā ro­das gaidas no dažādām situācijām un attieksmē pret citām personām. Gaidas bērnam kļūst par "darba modeļiem".
Gan D. Sterns, gan M. Mālere, tāpat kā dau­dzi zīdaiņu pētnieki, uzsver bērna aprūpētāju nozīmi - tiem jābūt emocionāli pieejamiem. Tā ir ikdienas saspēle starp vecākiem un bērnu, un uz tās pamata veidojas bērna pasaulskatljums.

Vingrināšanās - subjektīvā patība

Kad bērns pats var virzīties uz objektu vai prom no tā, viņa bailes no jauna mazinās. M. Mālere skaidro: kad bērns nonāk vingrināša­nās fāzē (7-18 mēnešu vecumā), viņam māte ir pamats, pie kura viņš var "uzlādēt drošības bate­rijas" un gūt pastiprinājumu izjūtai, ka viss ir tā. kā tam jābūt. Tas nozīmē arī pirmo trenēšanos pirms atšķiršanās. Bērns attālinās no mātes pats pēc saviem noteikumiem un konstatē, ka māte ir tepat. Šajā fāzē notiek "Es" funkciju - motorikas domāšanas, atmiņas utt. - strauja attīstība.
Bērnam vēl nav nekāda priekšstata, ka māte ir pašai sava griba, - viņš domā, ka pats nosaki to, kas notiek. Viņš ir omnipotents – visvarens, visspēcīgs - savā priekšstatu pasaulē ar gluži egocentrisku pasaules ainu.
Sājā fāzē ir svarīgi ļaut, lai bērns izjūt savu visspēcību, un to ne­apspiest par agru. Tas, protams, nenozīmē, ka jāapmierina katrs viņa untums, bet pagaidām vēl nevajag sākt audzināšanu, pieradināšanu pie tīrības un citu darbu mācīšanu.
Lai bērns kļūtu par sociālu indivīdu, viņa socializācijas priekšnoteikums ir spēja iedzīvoties un spēja reflektēt. "Audzināta" bērna pašapziņa cietīs, ja viņam būs jāpakļaujas prasībām. Daudzi gadījumi apliecina, ka prasības izraisa lielu vaja­dzību pēc kompensācijas, lai agrīnā vecumā pa­ciestu pazemojumus no autoritāras varas puses.
Ja šajā posmā pārmēru tiek apmierinātas bērna iegribas, viņā fiksējas egocentriskas per­sonības iezīmes. Bērnā saglabājas izjūta, ka viņš ar savu gribu var ietekmēt citus cilvēkus, un pārliecība, ka citiem un visai pasaulei jāatbilst viņa gaidām. Savukārt, ja bērns nebija sajutis, ka "mamma uz viņu skatās ar mīlestību", tas nostiprina nespēju justies droši un būt apmieri­nātam ar sevi.

7 līdz 15 mēnešu vecumā bērnā veidojas sub­jektīvās patības izjūta, kā to nosaucis D. Sterns. 7-8 mēnešu vecumā bērni sāk aptvert, ka ari citiem cilvēkiem ir iekšēja psihiska pasaule un mērķi. Bērns var jaunā veidā piedalīties apkārt notiekošajā. Piemēram, bērns vēro to, ko rāda māte, bet neskatās uz viņas pirkstiem. D. Sterna un M. Māleres apraksti par bērna paplašināto uzmanību saskan: vingrināšanās fāzē bērns sa­vos atklājumos skatās uz māti, lai nodrošinātos, ka viņa zina, kur bērns atrodas, un ka tur nav nekā bīstama. Parādību, kad bērns nolasa jūtas no sejas izteiksmes, lai orientētos, zīdaiņu pēt­nieki sauc par sociālo referenci (atsaukšanos). Šajā saspēlē var saskatīt attīstītas empātijas -spējas emocionāli iedzīvoties citas personas jūtu pasaulē - iedīgli.

Pārejas objekti

Individuācijas fāzes sākumā, kad bērns vairs neuztver māti kā daļu no sevis vai kā gluži atšķirtu indivīdu, daudziem bērniem parādās vajadzība pēc "pārejas objekta". Tas var būt au­duma gabaliņš, mīksts spēļu dzīvnieks, spilvens, knupītis vai kaut kas tamlīdzīgs. Turklāt bērns nekādos apstākļos nevēlas šķirties no savas paijas. Viņš kļūst pagalam nikns, ja to aizmirsis paņemt līdzi ceļojumā vai ja mazgājot tam zūd smarža un krāsa. Šis pārejas objekts reprezentē bērna saikni ar māti un ļauj tam arvien vairāk "atlaist" īsteno māti. Bērns iegūst kontroles iz­jūtu pār savu paiju, un to viņš saglabās jebkurā situācijā. Šādas attieksmes attīstība pret pārejas objektu ir ļoti svarīga, lai bērns varētu atbrīvo­ties no simbiozes.
Attieksme pret šo īstenību, kas ir izplūdusi psihiskajā fantāziju jomā starp bērnu un māti, cilvēkā nekad līdz galam neizzudīs. Par šo "jo­mu" var teikt, ka tā atrodas starp totāli iekšējo un totāli ārējo īstenību. Angļu psihoanalītiķis Donalds Vinikots to dēvē par pārejas zonu, un tā ir pasaule, kur norisinās fantāzijas un rotaļas. Bērnam rotaļa ir daudz kas vairāk nekā tikai jau­ka nodarbošanās. Rotaļā veidojas viņa vajadzība pēc iekšējās cīņas, kas nepieciešama attīstībai. Bērna pozīcija ir tāda, ka viņš atrodas starp izfantazētu visspēcību un pilnīgas nevarības iz­jūtu, un spēlē tā rod izpausmes ceļus. Spēlējoties bērns lēnām vingrinās īstenības noteikumos - kas ir atšķirtība, un kas ir saistība (piemēram, spēle "Ku-kū" un rotaļas ar bumbām, kuras tiek mētātas turp un atpakaļ).
Bērna spēle turpinās pieaugušo kultūras dzī­vē. Tas, ko mēs dēvējam par mākslu, radīšanu, fantāziju un radošo spēju, galvenokārt rodas pārpalikušajā pārejas zonā. Viena no lielākajām dāvanām, ko bērns var iegūt, ir iespēja attīstīt savu iztēli un vēlāk - ari pārējo radošo poten­ciālu.

Iekļaušana - internalizācija

Visa iepriekš izklāstītā attīstības psiholoģija ir saistīta ar to, ko sauc par iekļaušanu. Tas ir saistījums starp bērna ārējo pasauli - viņa at­tiecībām ar objektu — un viņa iekšējo pasauli -attieksmi pret objektu. Attieksmē pret objektu runa ir par indivīda attiecībām ar īstiem ārējiem objektiem - cilvēkiem, dzīvniekiem un lietām. Attieksme pret objektu izsaka iekšējos priekšsta­tus par objektu.
Mēs ne visai daudz zinām par to, kā indivīdā veidojas priekšstati par īstenajām attiecībām, t. i., kā labas attiecības kļūst par stiprinātām "Es" struktūrām. Negatīvā pieredze ar naida, vilša­nās, vientulības ainām, šķiet, vairāk dzīvo pati savu dzīvi nekā attiecības ar iekšējo objektu. Šis ainas vēlāk dažādi izaicina labo pieredzi.
Vai var iekļaut arī sociālos apstākļus? Jā, tā šķiet, bet par to, kādi ir šādas iekļaušanas likumi, mums ir zināms vēl ļoti maz. Dzīvojot nabadzīgos apstākļos, vecākiem var būt grūti veidot labas attiecības ar bērniem. Tas savukārt rada iekšēju labu objektu un attieksmju trūku­mu bērnam, un no tā cieš "Es" formēšanās. Ja nav pieejami kultūras pasākumi, kas varētu dot būtiskas cilvēciskas pieredzes ainas un vārdus, arī iekšējos objektos palielinās neapmierinātība. Personības veidošanās tad tiek traucēta. Tiesa, par to vēl nepieciešami gan empīriski, gan zināt­niski teorētiski pētījumi.

Otrais un trešais dzīves gads

Z. Freids atklāja, ka 2-3 vecumā bērns regu­lāri izrāda vajadzību "ķēpāties" un, ja viņu no tā attur, var rasties psihisku traucējumu simptomi, kad cilvēks ir pieaudzis. Saistot "ķēpāšanās" va­jadzību ar seksuālo kairinājumu anālajā apvidū, Z. Freids uzsvēra, ka šī uzvedība ir īpašas sek­suālas dziņas izpausme. Viņš domāja, ka dziņu enerģija no mutes apvidus ir pārvirzījusies uz anālo apvidu, ko mūsdienās uzskata par ne tik būtisku. Baudas sajūta, bērnam saturot izkārnī­jumus zarnā, daļēji ir atkarīga no erogēnas tīks­mināšanās. Tikpat svarīgas ir arī mātes gaidas un apmierinātība, tāpēc bērns pirmo reizi var attīstīt varas apziņu. Izkārnījumi kļūst par ārēju objektu, kas var būt par iemeslu gan uzslavai, gan nemieram mājās.
Tiesa, pēdējā laikā uzskati par attieksmi pret izkārnījumiem un bērna tīrību ir mainījušies, turklāt psihoanalītiķi ir brīdinājuši par sekām, ja bērni par agru un par stingru tiek radināti pie tīrības un paklausības. Šī varas spēle, kā dažreiz mēdz saukt bērna pirmo spītības periodu, patie­sībā ir viņa pirmā tieksme pēc neatkarības. Tā var izpausties dažādos līmeņos, ne tikai saistī­bā ar izkārnījumiem. Bērns atsakās doties pie miera, tur ēdienu mutē pa pusstundai, nevēlas ģērbties, izmētā rotaļlietas, saplēš priekšme­tus - varu bērns var izrādīt dažādos veidos, ja podiņa problēma nav aktuāla. Būtiskais ir tas, ka bērns atrod funkciju, kā palikt pie sava "Es" apkārtējā pasaulē.
Vēlākajā anālajā fāze iedibinās veids, kā indi­vīds izturas pret kontroli un īpašumu. Dažreiz tiek runāts par anālā rakstura triādi; tas nozī­mē pedantiskumu, skopumu un ietiepību. Tā ir tendence uz pārspīlētu kontroli, un būtībā tā ir saistīta ar paniskām bailēm no netīrumiem un haosa un no bailēm tikt izmantotam. Šīs rak­stura iezīmes var dot lielus sociālus labumus, bet kavē attiecību dibināšanu un nostiprināšanu ar citiem cilvēkiem. Tātad anālais raksturs gal­venokārt ir saistīts ar to īpašību uzturēšanu, kas skar kontroli un pedantismu bērnībā, tāpat kā tas ir ar "ķēpāšanās" tieksmi, spēli un apkārtnes izzināšanu. Ir vēl viena ne tik "anāla" reakcija, kas izpaužas vispārējā vēsā paraugbērna paklau­sībā. Šāds nedaudz garlaicīgs raksturs dažreiz izlaužas ātri norimstošās spēcīgās dusmu lēk­mēs, ja runa ir par provokācijām. Abi šie "nor­mālie" rakstura tipi var attīstīties kā turpmākas uzmācīgi neirotiskas uzvedības fons.

E. Eriksons par fāzes būtiskāko specifisko uzdevumu šajā vecumā ir nosaucis autono­mijas attīstību. Ja bērns negūst autonomiju, neatkarību, tās vietā attīstās pamata kauna izjūta. Ar šiem terminiem E. Eriksons būtībā izsaka to pašu norisi, ko M. Mālere, tikai viņa minēto periodu raksturo ar terminu "tuvinā­šanās fāze".

Tuvināšanās -verbālā patība


Periodā, ko M. Mālere dēvē par tuvināšanās fāzi (no 15 līdz 24 mēnešiem), vingrināšanās fāzes visspēcības izjūta sāk mazināties un izzūd. Bērns ir skaidrībā par savu fizisko atšķirtību un par saviem konkurentiem. Bērns atkal kļūst atkarīgāks un pieķeras vecākiem vai bērnudārza personālam, pēc apkārtējās pasaules izpētīšanas vingrināšanās fāzes laikā viņš atkal tuvinās mā­tei, piemēram, var likt rotaļlietas mātes (mātes aizstājēja) klēpī un neizlaiž viņu no acīm. Dau­dzi vecāki var būt nobažījušies par to, ka bērns atkal izrāda lielu pieķeršanos.
Palielināta atkarība un pieķeršanās tomēr ilgst tikai īsu laiku. Sāk attīstīties arī valoda, kas dod iespēju izzināt un kontrolēt apkārtni jaunā veidā. Atmiņas attīstība bērnam ļauj pastāvīgi saglabāt iekšējās ainas par māti; reprezentācijas pasaule ir attīstīta, un labie un ļaunie objekta aspekti var saplūst. Tas viss veicina pakāpenisku mātes "atstāšanu". Tāpēc šī internalizācijas un iekļaušanās fāze, kad bērns iekļauj, t. i., izvei­do viengabalainu mātes tēlu, ir ļoti nozīmīga. Tuvināšanās fāzē laba vecāku tēla iekļaušana bērna uztverē dod pamatu spējai attīstīt savu individualitāti un darīt to bez lielām bailēm. Ir konstatēts, ka tēvs dēlam kļūst par svarīgu iden­tifikācijas objektu 18-20 mēnešu vecumā pirms nākamā Edipa perioda ambivalences. Traucēju­mi šajā fāzē veicina robežpersonības attīstību.
Laikā no 15 līdz 18 mēnešiem sāk veidoties verbālās patības izjūta (D. Sterna apzīmējums). Bērns ieiet simbolu un refleksijas (apceres) pa­saulē. Ar valodas palīdzību bērns sasniedz jaunu attieksmju līmeni. Rodas apzināšanās par to, ka viņam, tāpat kā citiem, ir iekšējā pasaule, kas sastāv no atmiņām un pieredzes, un ka šai pasaulē pilnīgi vai daļēji var dalīties ar valodas palīdzību. Bērns iegūst spēju padarīt patību par refleksijas objektu, lietojot personvārdus un vietniekvārdus, atklājot pamata dzimumidenti-tāti un iepazīstoties ar līdzjūtību. Ar vienkāršu eksperimentu var pārliecināties par to, ka bērna patība ir kļuvusi par refleksijas objektu: ja bēr­nam uz pieres uzzīmē krāsas plankumu un no­stāda viņu spoguļa priekšā, bērns, kas ir jaunāks par 18 mēnešiem, taustīs spoguli, bet vecāks bērns tausta pats savu pieri.
D. Sterns ir izteicis interesantu domu par to, ka valoda mums atņem daļu no tās nozīmīgās sajūtu pasaules, kas bērnam bijusi pieejama pirms tam. Valodu var labi izmantot, kad vēla­mies kaut ko raksturot, iedalot kategorijās. Mēs varam pielikt jūtu pārdzīvojumiem etiķetes -prieks, bēdas u. c. Grūtāk ar valodas palīdzību ir raksturot vārdus "priecīgs" vai "bēdīgs". Cil­vēkam ir jāmeklē tēlotājmākslā, dzejā, mūzikā un dabā, lai saskatītu visaptverošās, ar valodu nesaistītās izjūtas.

Ar valodu un simbolisko domāšanu bērns iegūst arī spēju sagrozīt īstenību un iziet ār­pus tās. Atšķirībā no psihoanalīzes piekritējiem D. Sterns apgalvo, ka tikai tad, kad bērna pasaulē ienāk valoda, viņam kļūst iespējams nepareizi iztulkot īstenību un radīt neirotiskas konstruk­cijas. Pirms valodas spējas apgūšanas bērns ir ierobežots: viņš atspoguļo tos iespaidus, ko rāda īstenība.

Narcisms


Pirmajos dzīvības gados nozīmīgs process ir dominējoša narcisma attīstība, t. i., sevis mīlē­šana.
Franču psihoanalītiķis Bēla Grīnbergers ir aprakstījis, ka laiks pēc dzimšanas ir saistīts ar sāpīgiem pārkārtojumiem pēc tā dēvētā "oke­ānam līdzīgā" perioda, kad bērns atradies mā­tes miesās, agrīnajā pirmsstāvoklī, kas cilvēka zemapziņā, iespējams, pastāv kā mūžīgās ilgas pēc zaudētās paradīzes, kuru tik bieži apdzied dzejā. Visa eksistence ārpus dzemdes nozīmē absolūtās narcistiskās labsajūtas aizskārumus, kad bērns piedzīvo izsalkumu, aukstumu un citas netīkamas sajūtas.

Taču bērna dziņas un vajadzības, viņu paba­rojot un dāvājot mīlestību, parasti apmierina māte (vai kāda cita persona ar mātes funkci­ju). Apmierinājis dziņas, bērns jūt baudu un narcistisku stiprinājumu, kas atgādina agrīno pirmsstāvokli. Galvenā nozīme ievainotā narcisma restaurēšanā ir neierobežotai mātes (tēva) mīlestībai. Bērna diezgan korektā izjūta būt pir­majam un galvenajam ir lielākais apliecinājums, ko viņš var saņemt no mātes. Šis apliecinājums, ko var nojaust pēc mātes vaibstiem, viņas ru­nasveida, kustībām un izturēšanās pret bērnu, agrīnajam narcismam dod dziļu un dzīvei sva­rīgu stiprinājumu.
Otrajā dzīves gadā bērns palēnām sāk atra­dināties no vecākiem kā tiešā narcistiskā aplie­cinājuma objektiem. Bērns mātes tēlu tad jau ir pietiekami internalizējis, un narcisms var veidoties paralēli, attīstoties objektu attiecībām ar citiem cilvēkiem.

Šo narcisma attīstību var ievainot vai iznīci­nāt, ja bērns narcistisko apliecinājumu negūst no mātes grūtu ārējo apstākļu dēļ vai aiz mātes neprasmes dažādu iemeslu dēļ pareizi izprast bērna vajadzības vai atsaukties uz tām. Tas var radīt nomāktības tendences un citus psihiskus traucējumus. Veselīgai narcisma attīstībai var arī "apgriezt spārnus" vēlāk, bērnam izjūtot kaunu vai vainas apziņu sava ķermeņa vai rīcī­bas dēļ.
Narcisma nepareizas attīstīties iemesls var slēpties arī bērna uztverē, kad viņš iedomājas, ka ir pilnīgi nepieciešams mātes līdzsvaram. Piemēram, ja mātei ir depresīvas tendences un bērns viņai galvenokārt ir dzīves "surogāts", viņa paša personības attīstība tiek traucēta. Tad narcistisko stiprinājumu bērns saņem par tādu cenu, ka viņa dzīve nekļūst autentiska.
Mātes loma ir visai grūta un sarežģīta: no vienas puses, viņai jānodrošina bērnam opti­māls atbalsts, jāskatās uz bērnu ar mīlošām acīm, bet, no otras puses, mātes pienākums ir parādīt bērnam realitātes robežas, iepazīstināt ar vārdu "nedrīkst", iemācīt rēķināties ar citu cilvēku interesēm, proti, atteikties no kādām savām vēlmēm un iegribām. Ja tas nenotiek, bērnam veidojas neadekvāti grandiozs paštēls, nespēja rēķināties ar līdzcilvēkiem, un jau ir iespējams runāt par narcistiskās personības attīstību. Kļūdaini ir uzskatīt, ka mazam bēr­nam viss ir jāatļauj.

Narcistiskā tipa traucējumu iemesls var būt arī audzināšanas situācija, kad starp vecākiem trūkst vienotības. Viens no vecākiem apstrīd otra viedokli, "devalvē", "noceno" viņu. Tas var būt konflikts starp tēvu un māti vai vecākiem un vecvecākiem. Bērns ir pārlutināts un pār­liecinās, ka viņam nav nekādu ierobežojumu: ja viens no vecākiem kaut ko aizliedz, ir veids, kā panākt savu, - jāvēršas pie otra. Konflikts starp vecākiem ačgārni piešķir bērnam papildapliecinājumu par viņa grandiozitāti, jo viņš var izrai­sīt karu starp pieaugušajiem, tātad ir spēcīgāks par viņiem visiem. Diemžēl arī karojošo vecāku tēli būs internalizēti bērna intrapsihiskajā pa­saulē. Kad cilvēks būs pieaudzis, tas veicinās pretrunīgas prasības pret sevi pašu, pastāvīgu neapmierinātību ar sevi un mazvērtības izjūtu. Apvienojumā ar grandiozām domām par sevi un savu izredzētību tas kopumā veido sarež­ģītu rakstura "kokteili" un diezgan bieži ir par iemeslu dažādām trauksmes neirozēm un de­presīviem stāvokļiem.

Ceļā uz patības un objekta nemainību - stāstošā patība


Bērns aizvien vairāk sāk nodibināt pazīša­nās saites ar citiem cilvēkiem un nostiprinās kā indivīds. Meitene gremdējas sevī, identificē sevi ar mātes sievišķīgajiem aspektiem. Zēns identificējas ar tēvu. Šie ir visai sarežģīti un noteicoši notikumi divdzimumu identitātes at­tīstībā.
Separācijas un individuācijas fāzē ir svarīgas divas mijiedarbības: atšķirība starp apkārtējo pasauli, no vienas puses, un paša personu, pa­tību, no otras puses. Šī nodalīšana sākas pirmā dzīves gada otrajā pusē. Uzturēt skaidru robežo starp patību un apkārtējo pasauli nozīmē likt pamatu, lai spētu korekti novērtēt apkārtējo pa­sauli; alternatīva ir tendence uz psihozi.
Tā kā notiek šķelšanās, bērns "atšķeļ" labos un ļaunos objekta (mātes) aspektus. Parasti tas notiek pirmajā dzīves gadā. Kad bērns spēj iegūt pilnīgu mātes tēlu, kas ir šķirts no paša, šķelšanās pamazām izzūd. Bērnā veidojas spēja paturēt sevī "labās" mātes tēlu arī tad, ja tas tiek frustrēts. Šim procesam jābūt daudzmaz pabeigtam trešajā dzīves gadā (1. attēla trīsstūris "bērns-māte-citi"). Paralēli bērns ir radījis pilnīgu sevis tēlu - gan ar labiem, gan ļauniem aspektiem. Var teikt, ka bērnā sāk nostiprināties stabila patības un objekta nemainība.
Ja ļaunais aspekts dominē, var gadīties, ka personības šķelšanās ir spēcīga un tad "Es" veidošana ir apgrūtināta. Iekšējais objekts (pa­tiesībā - objekta pārstāvība) nekļūst konstants, bet svārstās starp diviem aspektiem - ļauno un labo. Tas var būt nopietns šķērslis patstāvīgu un paļāvības pilnu attiecību, kā ari stabilas paš­apziņas veidošanā un veicināt robežpersonības rašanos.
Cita attīstības izpausme ir saistīta ar sarež­ģītāku, bet sakarīgu struktūru rašanos - to, ko D. Sterns raksturo kā bērna jauno spēju radīt savu stāstu. Bērns no 3-4 gadu vecuma attīsta stāstošu patības izjūtu. Šī spēja ietver tādu domāšanas veidu, kas atšķiras no problēmu risināšanas vai vairāk aprakstošiem novēroju­miem. Bērna stāstiem ir sākums, kulminācija un beigas. Stāstiņu radīšana atspoguļo cilvēka psihi. Starp citu, psihoterapija un psihoanalīze pievēršas tam, lai pārbaudot padarītu redzamu un skaidru kādas personas subjektīvo izjūtu pasauli, respektīvi, stāsta pasauli - tādu, kādu filmas un komiksu žurnāli to atklāj visdažādā­kajos veidos un priekšstatos. Tad sievietei, ko vīrietis, būdams pieaudzis, izvēlas, ir jāapliecina viņa vīrišķīgā puse. Ja viņa nav tik laba apbrīnotāja, kļūst neuzticīga vai sāk pieprasīt, lai viņas un dzīvesbiedra attiecības veidotos abpusēji, sāk izlauzties vīrieša dziļās, bet apslāpētās bailes no atkarības. Šo baiļu iz­pausme var būt arī nomāktības reakcija ar paš­apsūdzību vai smagām agresīvām reakcijām, kas dažkārt pārvēršas par vardarbību. Visai parasts risinājums tad ir atkarība no alkohola, bet tas savukārt vairo varmācības risku.
Tipiski rietumnieciskā vīrišķīgā "augšbūve" vismaz daļēji izskaidro vīriešu lielāko trauslumu, atkarības tendences un daudzās pašnā­vības. Ja sieva atstāj vīru, viņš to bieži izjūt kā vēlreizēju šķiršanos no mātes. Vīrišķība grīļojas atstātības spiediena dēļ, un spēcīga "kastrācijas" trauksme plūst pāri malām.
Vīrieša bailes no savam pasīvajām vaja­dzībām var viņu pamudināt doties donžuāna pēdās, ļaujot pārvarēt bailes būt nevlrišķlgam un gandrīz vai piespaidu kārtā apmierinot vaja­dzību pēc arvien jauniem seksuāliem iekaroju­miem. Kamēr sieviete ir "anonīma", "mistiska", "nepieejama", "izvairīga", viņa ir pievilcīga. Pēc iekarošanas, kad sieviete iegūst "cilvēciskākus" vaibstus, viņas vērtība krietni vien mazinās. Dažreiz šī parādība tiek dēvēta par "vīrieša da­bisko poligāmiju", lai gan pareizāk to ir saukt par daudzu vīriešu aizsargāšanos no tuvām attiecībām un atkarības. Un tam nebūt nav sakara ne ar vienu no sievietēm, kas gadījusies šim vīrietim; tas ir saistīts ar intrapsihiskās pasaules tēliem un objektiem, jo tieši no tiem vīrietis ir centies izmukt. Tātad nekādas "da­biskas poligāmijas" nav. Ir konkrēta cilvēka intrapsihiskās pasaules objektu nestabilitātes problēma.

Džons Boulbijs un viņa pieķeršanas teorija

Daudz pētnieku ir strādājuši pie tā, lai izpras­tu un aprakstītu psihes attīstību. Lasot teorē­tiskus darbus, var redzēt, cik sarežģīti veidojas teorētiķu uzskati un cik nozīmīga bijusi gan pētījuma metodoloģija, gan pētnieka uzskati un autoritāte psiholoģijas pasaulē.
Kādēļ dažādu autoru secinājumi atšķiras? Pirmkārt, atšķirīgs var būt sākotnējais mate­riāls, proti, tas, kādi bērni novēroti - bērnu­namu un patversmju audzēkņi vai harmonisku ģimeņu atvases; vai bija vērtētas vecāku at­tiecības, individuālie radītāji, bērna veselības stāvoklis, grūtniecības gaita un daudz kas cits, kas ir nepieciešams, lai standartizētu pētīju­mu. Pašreizējās pieejas ir radušās, zinātniekiem analizējot iepriekšējo pētījumu priekšrocības un trūkumus.

Neapšaubāmi, pētnieks visu novērojamo "filtrē" caur saviem teorētiskajiem uzskatiem, kas var sagrozīt viņa secinājumus. Piemēram, A. Freidas apgalvojums, ka "mīlošas mātes gal­venais uzdevums ir apmierināt bērna bioloģis­kās vajadzības", pētniekiem lika pievērsties iz­teikti "bioloģiskai" vērtēšanai. Turklāt minētais apgalvojums ir pretrunā ar Z. Freida izteikto domu par to, ka "mūsu filoģenētiskās attīstības pamati nav tik būtiski; ka bērnam nav atšķirības, vai viņš tiek barots ar krūti vai ar pudeli, bet ir svarīgi, lai viņš justu mātes maigumu, lai māte būtu kontaktā ar bērnu". Tāda A. Freidas teorē­tiskā nostāja ir radījusi daudz pārpratumu un pat saglabājusies mūsdienu uzskatos par to, ka sievietei pāri spēkiem jābaro bērns ar krūti, ig­norējot savas veselības, tostarp psihiskās, bēdīgo stāvokli. Nevar būt pat divu domu: ja sieviete ir slima ar kādu fizisku vai psihisku kaiti, viņai jāatsakās no krūts barošanas, jāārstējas un jāsāk bērnu barot no pudelītes ar piena maisījumiem. Bērnam ir vajadzīga vesela, emocionāli atraisīta māte!
Neilgi pirms M. Kleina un M. Māleres teori­jas parādījās šobrīd visai populārā pieķeršanās teorija. Viens no tās autoriem ir Dž. Boulbijs. Savukārt uz Dž. Boulbija piedāvāto apgalvojumu pamata tika radīta mūsdienu depresijas teorija.
1. Saikni starp bērnu un māti pareizāk ir raksturot kā instinktīvu mijiedarbības sistēmu, kas lielākoties ir neverbāla, bet veido noteiktu cilvēka uzvedības repertuāra daļu.
2. Ja māte ir pieejama, vienmēr veidojas pie­ķeršanās uzvedība.
3. Ja māte nav pieejama, attīstās separācijas trauksme un protestējoša uzvedība.
4. Ja mātes nav ari turpmāk, nostiprinās no­teikta uzvedības reakciju un emocionālo atbilžu sērija.
5. Lai gan ir pieņemts uzskatīt, ka zīdaiņu vecumā depresija nevar attīstīties, reāli tiek no­vērotas skumjas un sēras.
6. Vēlākā periodā, pirmajos dzīves gados, mātes zaudēšana ir patogēns faktors, kas izraisa psihiskus traucējumus, lielākoties depresiju.

To iespējams salīdzināt ar patoloģisko sēro­šanu. Separācijas trauksme, skumjas un sēras par zaudējumu ir secīgas fāzes bērna psihiskajā stāvoklī.
Dž. Boulbija teorija pamatojas uz novēroju­miem, un ar to viņš principiāli atšķiras no sava laika pētniekiem. Vīnes teorētiskās skolas pār­stāvji bija pakļauti A. Freidas uzskatiem. Tāpēc M. Kleinas, Terēzes Benedekas, Renē Špica un Dorotijas Berlingemas darbos ir aprakstīta ne­verbāla sociāla mijiedarbība starp māti un bērnu un izmantoti jēdzieni, kas liecina par primāru sociālo saikni, tomēr secinājumos ir tendence primāro nozīmi piešķirt bērna vajadzībām pēc siltuma un barības un sociālo mijiedarbību traktēt kā apmācības rezultātu.
Piemēram, D. Berlingema novēroja bērnus patversmē un aprakstīja, ka bērna maigums un pieķeršanās nav saistīti ar mātes vai viņas aizvietotājpersonas uzvedību. Zīdaiņi vienlīdz intensīvi un aktīvi meklē ķermenisku kontakta gan ar maigu un mīļu, gan ar rupju, pat atgrūdo­šu māti. Tātad bērnu emocionālā uzvedība lieci­na nevis par bada apmierināšanas vajadzību, bet par latento vajadzību kādam pieķerties, un tā izpaužas jebkurā piemērotā gadījumā.
Dž. Boulbija pētījumā tika klīniski novēroti bērni, kas bija šķirti no mātēm. Bērnu uzvedība vēlāk tika analizēta un tikai pēc tam apkopota un radīts teorētisks pamatojums. Lai gan Dž. Boulbija skaidrojumi pamatojas uz psihoanalīzi, tie tomēr pārkāpj tās robežas. Viņaprāt, galvenā bērna vajadzība ir nevis būt paēdušam, bet gan būt saistītam ar māti - sākumā ar viņas krūti, vēlāk ar māti kā pilnu objektu. Dž. Boulbijs ir citējis Mikaēla un Alises Bālintu uzskatus: viņi apgalvo, ka objektu attiecības nav atkarīgas no erogēnajām zonām, tas ir kaut kas patstāvīgs, nevis saistīts ar ķermeni. Objektu attiecības ir mīlestības mijiedarbība.
1952. gadā Džeimss Robertsons nofilmēja un publiski demonstrēja dokumentālo filmu ciklu, kurā bija fiksētas mazu bērnu reakcijas, tiem fiziski esot ilgstoši šķirtiem no mātes. Tā kā bērnu mātēm bija nepieciešama hospitalizācija, bērni tika uzticēti profesionālām auklēm (filmā un pētījumā aukles lomā piedalījās profesionāla bērnu psiholoģe - Dž. Robertsona dzīvesbied­re) vai ievietoti aprūpes centros (analoģiskos mazbērnu novietnēm) vai slimnīcā, ja pašam bērnam bija jāārstējas.
Robertsonu ģimenes pētījumā tika konsta­tēts, ka sākumā bērnam, kas pēkšņi atrauts no mātes, ir raksturīga protesta fāze, kas var turpināties no dažām stundām līdz vairākām nedēļām. Tas ir posms, kad bērns jūt akūtu di-stresu un cenšas atgūt māti, izmantojot visu, kas ir viņa rīcībā, - skaļu raudāšanu, agresīvu krišanu pie grīdas, mantu izmētāšanu, aizvai­notu kliegšanu vai, ja viņš māk runāt, runāša­nu par savām ciešanām; apkārtējā vidē bērns cenšas saskatīt pazīmes, kas varētu liecināt par to, ka māte atgriezīsies.
Nākamais posms - bezizejas fāze. Bērns ap­zinās, ka mātes nav, viņa ir zaudēta, bet ir bērna atmiņā. Padziļinās viņa bezcerība, bezspēcība, un fiziskā aktivitāte strauji mazinās. Pirmās fāzes agresīvo, nikno raudāšanu nomaina mo­notona raudāšana, kas sākas vai beidzas bez redzamiem stimuliem. Bērns kļūst atsvešināts, inerts, uzvedas klusāk un mazāk pieprasa no apkārtējas pasaules, izskatās depresīvs un dziļi pārdzīvo savas sēras.
Atsvešināšanās fāze. Bērns ļauj, lai par viņu rūpējas, pieņem ēdienu no citiem cilvēkiem, spē­lējas, smaida un izskatās diezgan sociāls. Slim­nīcas vai bērna centra personāls var uzskatīt, ka bērns ir nomierinājies un sāk "atveseļoties". Tomēr, kad māte atgriežas, novērojams savāds pieķeršanās trūkums. Bērns var pat nesasveici­nāties ar viņu, nepazīt un uzvesties atsvešināti un apātiski, novērsties, it kā būtu pazaudējis interesi par māti. Ja bērns ir pārdzīvojis nevis vienu, bet vairākus zaudējumus, piemēram, bēr­nudārzā mainoties personālam, kad viņš pāriet no objekta pie objekta, atsvešināšanās ir vēl dzi­ļāka. Katrai jaunai māti aizvietojošai personai viņš pieķeras arvien mazāk un uzvedas tā, ka ir nomierināms arvien vieglāk. Dažreiz bērns vis­pār nepauž jūtas pret auklēm vai vecākiem viņu apmeklējuma laikā, it kā būtu sastindzis.
Pamatojoties uz saviem un Robertsonu dar­biem, Dž. Boulbijs rakstīja par pieķeršanās zau­dēšanu. Viņš uzskata, ka orālā saikne (ar mātes krūti) tikusi novērtēta par augstu, daudz lielāka nozīme ir tuva kontakta zaudēšanai ar māti. Tā­pēc bērnam agrīnā vecumā draud "separācijas briesmas" un neadekvāta, traumatiska separācija var atstāt rētas un radīt būtiskus traucējumus viņa psihes funkcijās

Harija Hārlova eksperimenti 20. gadsimta 50.-60. gados


H. Hārlovs eksperimentēja ar rēzuspērtiķu mazuļiem, ievietodams tos pie lellēm - māšu aizvietotājām. Jo mazāk lelle atgādināja dzīvo radījumu, jo vairāk psihisko traucējumu attīs­tījās pērtiķim. Pērtiķi, kas izauga maksimāli deprivējošos apstākļos, kad mātes vietā bija metāla izbāzenis, nevarēja veidot attiecības ar citiem pērtiķēniem, bija neiespējamas seksuālās attiecības.
Mākslīgi apsēklotās pērtiķu mātītes pēc dzemdībām mazuļus apēda. Sociālo saikņu traucējumi bija absolūti. Pētījuma rezultāti bija tik šokējoši un dramatiski, ka eksperimenti vairs netika turpināti un neviens pētnieks humānu iemeslu dēļ tādus nevēlējās atkārtot.
20. gs. 90. gados tika veikti pētījumi arī ar grauzēju mazuļiem un pierādīts, ka virsnieru hormonu (glikokortikoīdu) ievadīšana devā, kas atbilst parastai koncentrācijai stresa situācijā, kuru iespējams salīdzināt ar frustrācijas stresu (agrīno attīstības traumu, kuras veidi aprakstīti šajā rakstā), rada ilglaicīgas sekas, piemēram, CNS kortikotropā atbrīvojošā faktora un norepinefrīna sistēmas hiperaktivitāti, kas toksiski bojā hipokampa audus un mazina tā apjomu. Vēlāk līdzīgi rezultāti tika iegūti pētījumā ar primātiem.
Tā bija iegūti teorētiskie dati, kas ļauj sasais­tīt bioloģisko un psiholoģisko izpratni psihisko traucējumu attīstībā.
Tātad mūsdienās jau pamatoti iespējams ap­galvot, ka bērnam nepiemērota audzināšana atstāj graujošas sekas uz viņa psihi: tā kā bērna pamatvajadzības netiek apmierinātas, neironu ceļi, smadzeņu šūnas garozas un zemgarozas apvidos rada īpašu jūtīgumu pret stresu, cilvēks kļūst mazāk noturīgs pret dzīves grūtībām, viņam grūti pielāgoties situācijas pārmaiņām un uzticēties sev pašam un citiem cilvēkiem. Viņš uztver pasauli kā nedrošu vietu, bieži ir trauksmains un depresīvs. Depresīva cilvēka uz­vedība būtībā līdzinās pamesta bērna reakcijām Robertsonu novērojumā.

Protams, katru neizbēgami piemeklē zaudē­jumi, jo dzīve bez tiem nav iespējama, un kat­ram ir sava zaudējumu pārvarēšanas pieredze. Atbilde uz jautājumu, kāpēc tieši konkrētam cilvēkam ir attīstījusies kāda depresijas epizode, ir meklējama vai nu ģenētikā, jo predispozīcija uz depresiju bieži tiek pārmantota, vai viņa bērnības pieredzē un kādos esošos faktoros, kas "iedarbināja" depresijas epizodi.
Tas nebūt nenozīmē, ka visas depresīvo cilvē­ku mātes vai vecāki bijuši slikti un būtu vaino­jami pie cilvēka depresijas.
Katrs tēvs vai māte pēc savas izpratnes vēlas dod bērnam vislabā­ko. Bet tas, kas ir labs mums, var nebūt labs citam. Turklāt mēs nevaram dod nevienam vairāk, nekā mums ir pašiem.


Daudz kas ir saistīts arī ar ekonomiskiem un sociāliem jautājumiem. Vēlos atgādināt, ka Padomju Savienībā vēl pat 20. gs. 60. gados bērnu kopšanas atvaļinājums bija trīs mēnešus, pēc tam - pusgadu, vēlāk - vienu gadu ilgs. Un tas bija revolucionārs solis salīdzinājumā ar iepriekšējiem vēstures posmiem. Daudzas mā­tes bija spiestas strādāt un to darīja bērnu dēļ. Bet zīdainis ir pārāk mazs, lai kaut ko saprastu par naudu un rēķiniem, viņš saprot tikai to, ka mammas nav un jūtas pamests. Ja bērna māte nejūtas droša, viņa nevar ielikt bērnā drošus pasaules uztveres pamatus.

Pašreizējā ekonomiskā situācija un grozīju­mi likumos par māmiņu "algām" ne tikai skar ģimeņu budžetu, bet arī sāk dramatisku ķēdes reakciju, kuras rezultāti būs redzami pēc 20-30 gadiem. Ja valsts kā liela māte pamet savus bērnus, bērni izaugot to pametīs, jo pieķerša­nās tādos apstākļos nevar saglabāties. Kaut kas līdzīgs jau notiek, jo aizbrauc paaudze, kuras bērnība gadījās sociālo perturbāciju laikā pirms 20 gadiem.
Tāpat nozīme ir arī ģimenes attiecībām un tradīcijām. Neharmoniskas attiecības ģimenē vienmēr traumēs bērnu - gan tad, ja vecāki šķir­sies, gan arī tad, ja saglabās attiecības, bet dzīvos saspringtā gaisotnē vai nemitīgi strīdēsies.
Ja bērna vecāki sirgst no kādiem garīgiem traucējumiem un neārstējas, tas neizbēga­mi negatīvi ietekmē bērna psihes veidošanās procesu. Bērns nevar saprast, kāpēc mamma kliedz, raud vai uz viņu nereaģē un skatās vienā punktā. Viņš nesaprot to, ka mamma ir trauk­smaina, impulsīva vai depresīva, bet domā, ka pats ir slikts un pasaule ir briesmīga. Bērnam sāk veidoties psiholoģiskas aizsargreakcijas, notiek pārmaiņas smadzeņu šūnu attīstībā un funkcionēšanā, kas aprakstītas šajā un iepriek­šējā numura rakstā. Kad bērns izaug, viņā ir nostiprinājušās noteiktas rakstura iezīmes, kas apgrūtina harmonisku attiecību veidošanu, vai ir sūdzības par kādiem psihiskiem traucēju­miem. Tā veidojas stafetes ķēde. Tāpēc ir sva­rīgi, lai topošās un esošās māmiņas uzmanītu ne tikai savu fizisko, bet arī garīgo veselību un, ja rastos sūdzības, laikus sāktu ārstēšanos un ievērotu ārsta ieteikumus.

Raksts bija nopublicēts žurnalā "Psiholoģija mums" 2009/4 ar nosaukumu "Saiknes starp bērnu un māti nozīmība depresijas priekšnoteikumu veidošanā"
Pārstrādāts un papildināts 2011. gadā februārī.

Literatūra.
1. Boulbijs, Dž. Drošais pamats. Rīga : Rasa ABC
2 Matt Egan, Carol Tannahill, Mark Petticrew, Sian Thomas. Psychosocial Risk Factors in Home and Community Settings and Their Associations With Population Health and Health Inequalities: A Systematic Meta-Revie. II BMC Public Health 2008; 8:239.
3. Kulbergs, J. Dinamiskā psihiatrija. Rīga : Jumava 2001, 74-90;
4. Mesquita A. R., Wegerich Y, Patchev A. V, Oliveira M., Leao P., Sousa N., Almeida O.F. Glucocorticoids and neuro- and behavioural development. II Semin Fetal Neona­tal Med 2008 Dec 11.
5. Lawrence P. Reagan, Claudia A. Grillo, Gerado G. Piroli. The As and Ds of stress: Metabolic, morphological and behavioral consequences. II Eur J Pharmacol 2008 May 6; 585(1): 64-75.
6 Noha Sadek, MD; Charles B Nemeroff,MD,Ph “Update on the Neurobiology of Depression” (Medical Education Collaborative 1800 Jackson Strreet, Suite 200 Golden, CO 80401) Medscape Psyhiatry and Mental Health Treatment Updates. 2000, 1-12
7. Абрахам, К., Гловер, Э., Ференци, Ш. Классические
психоаналитические труды. Москва : Когито-Центр, 2009. С. 199-211.
8. Балинт. М. Базисный дефект. Москва : Когито-Центр, 20О2.
9. Кляйн, М. Развитие в психоанализе. Москва : Академический Проект, 2001.
10. Хелл, Д. Ландшафт депрессии. Москва : Алетейа, 1999.
11. И.Шафф, Дж. С Шафф, Д. Э. Основы теории объектных отношений . Москва : Когито-Центр, 2009.