Kad cilvēki runā par stresu, parasti tiek uzskatīts, ka tas ir kaut kas negatīvs. Taču bieži vien arī pozitīvi dzīves notikumi izraisa spēcīgu stresu. Piemēram, bērna piedzimšana ir nopietns pārbaudījums visai ģimenei – mainās attiecības un lomas pārī, parādās jauni pienākumi un atbildība. Hanss Seljē definē, ka stress ir ķermeņa fizioloģiska reakcija uz pārslodzi, apzīmējumu stress lietojot nosacīti visu iespējamo pārslodzes veidu apzīmēšanai. Šī pārslodze jeb stresors, kas var būt fiziskas vai psihiskas dabas, izraisa diezgan nespecifisku psihofizioloģisku stresa reakciju. „Stress ir organisma nespecifiska atbilde uz kaitīgu aģentu iedarbību, kas izpaužas vispārējā adaptācijas sindromā. Stress ir morāla vai fiziska pārslodze, kurā indivīds nonāk, ja no viņa prasītais draud pārsniegt viņa spēju vai spēku robežas.”
Stresori
Pēc iedarbības rakstura ir divi stresoru veidi: stresori, kas saistīti ar ekstrēmām situācijām (nāvi, invaliditāti, darba zaudējumu vai draudiem to pazaudēt, avāriju, ugunsgrēku, uzbrukumu utt., kā arī situāciju, kad cilvēks ir liecinieks tam, ka kaut kas no minētā noticis ar tuvu cilvēku), un stresori, kas vāji un ilgstoši ietekmē cilvēku, veidojot psihotraumatiskas situācijas, dezorganizējot personību un izsaucot sākotnējos psihopatoloģiskos simptomus (tabula). Var būt arī tādi gadījumi, kad katrs no stresoriem pats par sevi ir tik vājš, ka nevar novest pie negatīvām sekām, tomēr, vienlaicīgi pastāvot un iedarbojoties, var radīt ievērojamas izmaiņas.
Kopējs visiem stresoriem ir tas, ka tie mobilizē un pārbauda psihofizioloģisko rezerves spēku krājumu. Virsnieru stresa hormons izdalās lielākā mērā nekā parasti. Organisms darbojas mobilizētā režīmā. Sākumā cilvēkam ir sūdzības, kas atbilst izdegšanas sindroma līmenim (skatīt tālāk). Ja netiek likvidēts stresa iemels un sniegta palīdzība, sāk parādīties astēnija un dažādi psihosomatiski simptomi. Stāvoklim progresējot, pacientam var parādīties ģeneralizēta trauksme, citi neirotiski traucējumi, pievienoties depresija.
Stresa posmi
Medicīnā tiek izdalīti trīs galvenie stresa posmi, kas seko viens otram: trauksmes, rezistences un izsīkuma posms (1. attēls).
Trauksme
Tāpat kā sāpes ir organisma reakcija uz fizisku ievainojumu, spēja just trauksmi ir viena no svarīgākajām aizsargfunkcijām mūsu eksistencē. Trauksmes posms iestājas brīdī, kad, vienkārši sakot, kaut kas izsit cilvēku no ierastā ritma. Trauksmes signāli sagatavo cilvēku cīņai vai bēgšanai. Vēl šo posmu mēdz dēvēt par mobilizācijas stadiju. To raksturo pastiprināta siekalu izdalīšanās, muskuļu tonusa pazemināšanās, virsnieru dziedzeru izmēru palielināšanās, ķermeņa svara samazināšanās, vielmaiņas pastiprināšanās u.c. Tas viss noder īsam laika posmam, taču ilgstoši apdraud veselību. Trauksme pati par sevi nav nekas slimīgs, bet gadījumos, kad tā prasa daudz garīgā spēka, nogurdina, viegli ierosinās un cilvēkam ir grūti savaldīties, tās simptomi jāuzskata par psihisku traucējumu.
Trauksme kā simptoms ir nespecifiska, jo parādās kopā ar dažiem citiem simptomiem un var liecināt par dažādām slimībām un psiholoģiskām problēmām. Lai vieglāk saprastu konkrēta cilvēka trauksmes psiholoģiskās saknes, tās iespējams atspoguļot atbilstoši personības attīstības fāzēm.
• Super-ego trauksme – trauksme, kas veidojas saistībā ar vainas sajūtu un bailēm no soda. Tāda trauksme liecina par nobriedušu personības struktūru. Cilvēkam ir refleksijas spējas – spējas novērtēt sevi no malas, diferencēt savas vainas pakāpi, kā arī gaidīt sodu par plānojamām rīcībām. Tā ir postedipāla trauksme. Prognostiski labvēlīga (pacients pats vai ar īslaicīgas psihoterapijas palīdzību tiks galā ar problemātisko situāciju).
• Nākamais līmenis – kastrācijas trauksme – ir jebkura trauksme, kas parādījusies sakarā ar ambīcijām, vēlmēm, mēģinājumiem un bailēm, ka tās tiks iznīcinātas un līdz ar to arī pats cilvēks būs iznīcināts. Tāds trauksmes līmenis atbilst edipālam līmenim un liecina par konkurenci un varas problēmu. Lai efektīvi palīdzētu, būtu jārekomendē individuālā un grupas psihoterapija. Gadījumā, ja trauksmes līmenis ir dezadaptējošs un cilvēkam ir būtiskas grūtības izpildīt ikdienas slodzi, ordinējami antidepresanti.
• Mīlestības zaudēšanas trauksme – cilvēkam ir trauksme, baiļojoties pazaudēt jūtas, nevis objektu. Problēmas vecums atbilst trīs gadu vecumam, separācijas-individuācijas perioda beigām. Lai efektīvi palīdzētu šādā situācijā, būtu jārekomendē individuālā un grupas psihoterapija. Gadījumā, ja trauksmes līmenis ir dezadaptējošs un cilvēkam ir būtiskas grūtības veikt ikdienas slodzi, ordinējami antidepresanti.
• Separācijas trauksme – trauksme pazaudēt objektu – liecina par to, ka cilvēkam pilnā mērā nav izveidojusies pilnvērtīga es struktūra – tā ir personība ar difūzu identitāti. Nav pilnīgas spējas diferencēt es un ne es. Piemēram, agorafobijas pacientiem, kuri sevi nodrošina ar nefobisku partneri, lai brauktu sabiedriskajā transportā, izietu no mājām, apmeklētu sabiedriskās vietas, jo tam (otrajam) ir labāka prasme tolerēt trauksmi un stabilizēt pacienta personību. Tātad, neskatoties uz to, ka fobijas SSK-10 atrodas neirožu grupā, diezgan bieži, kad sastopam pacientu ar daudzējādām fobijām (īpaši tādām, kas būtiski ierobežo pacienta ikdienas aktivitāti), polineirozi, uzmācību simptomiem (kas sekundāri kļuvuši par ego-simptomiem un kuriem ir pārvērtīgo ideju un rīcību pakāpe), jāsecina, ka pacientam ir personības traucējumi. Klīniski šādos gadījumos vērojama depresija, smagas pakāpes hroniskas neirozes ar daļēju rezistenci pret medikamentiem un nelabvēlīgu prognozi. Ieteicama ilgstoša psihoterapija, ģimenes psihoterapija, ilgstoša medikamentozā terapija – serotonīna atpakaļsaistes inhibitori (SSAI) un kombinēti antidepresanti ar neiroleptisko līdzekļu un garastāvokļa stabilizatoru grupas augmentāciju.
• Vajāšanas trauksme liecina par šizoīdi-paranoīdu pozīciju, psihotiskā līmeņa fantāzijām par to, ka kaut kas no ārienes (tostarp slimība) var iznīcināt vai vajāt pacientu. Tātad gandrīz visi gadījumi ar hipohondrisku trauksmi liecina par personības difūzu identitāti – prepsihotisku vai psihotisku personības struktūras līmeni. Šādos gadījumos rekomendējama atbalsta līmeņa psihoterapija. Zāļu terapijas kursā bieži tiek izmantota neiroleptisko līdzekļu un antidepresantu augmentācija. Pacientam jāatrodas psihiatra uzraudzībā. Šim līmenim atbilst visas psihozes un murgu simptomātika, kam nereti seko psihotiskā trauksme.
• Anigilācijas vai dezintegrācijas trauksme – raksturīga psihotiskā līmeņa personībām. Pacientiem ir grūti veidot kontaktus, jo ir bailes salipt un būt iznīcinātiem, bailes un trauksme sabrukt utt. Šādu pacientu ārstēšana ir psihiatra kompetencē.
Rezistences posms
Šis posms iestājas kaitīgā faktora ilgstošas iedarbības rezultātā. To dēvē arī par adaptācijas stadiju. Liela nozīme ir ne tikai kaitīgā faktora iedarbības stiprumam, bet arī organisma reaktivitātei stresora iedarbības momentā. Tas, cik ilgi cilvēks var atrasties pastiprinātā emocionālas slodzes situācijā, ir atkarīgs no konkrēta cilvēka vecuma, veselības (bioloģisks fons), iedzimtības, temperamenta, individuālās dzīves pieredzes, sociālās vides un personības struktūras (garīgā spēka, aizsargmehānismiem).
Mēdz sacīt – vecums nāk ar slimībām. Līdz ar bioloģiskās novecošanas procesiem adaptācijas spējas sāk mazināties. Padzīvojušiem cilvēkiem ir vajadzīgs lielāks laiks, lai pieņemtu kādas izmaiņas dzīves un darba ritmā, pielāgotos jaunām aktualitātēm, sadzīvotu ar veselības problēmām.
Izdegšanas posms
Iestājas ilgstošu stresa faktoru iedarbības rezultātā. Tas saistīts ar izdegšanas (burn out) sindromu – sarežģītu psihofizioloģisku stāvokli, kas sevī ietver emocionālo, domāšanas un fizisko izsīkumu. Šīs stadijas simptomi atgādina trauksmes reakciju, taču tie iegūst jau patoģenētisku nozīmi.
Svarīgākie “izdegšanas” iemesli
Jebkurš darbs, kas veicams dialogā un sadarbībā ar citiem cilvēkiem, prasa lielu emocionālo spēku ieguldījumu. Taču darba veicējiem ātrāk vai vēlāk var parādīties dažāda veida sarežģījumi un krīzes. To, kas notiek ar cilvēkiem, kuru profesijas var saistīt ar psiholoģisku apkalpošanu, sauc par izdegšanu. Profesijas, kuru ietvaros ar šo sindromu sastopamies visbiežāk, ir skolotāji, ārsti, psihologi, psihoterapeiti, sociālie darbinieki, vadošie darbinieki (kuriem ir liela organizatoriska slodze), administrējošais personāls. Darbā ar otru cilvēku ir jārada maksimāli pozitīvs psiholoģisks klimats (iejūtīga un saprotoša atmosfēra). Cilvēks, kurš cenšas to nodrošināt, vienlaikus sajūt spriedzi un ir spiests apvaldīt savas jūtas, jo līdzās atrodas persona, kuras klātbūtnē nedrīkst tieši izrādīt savas jūtas.
Ja cilvēkam nav drošas atbalsta vides – draugu, radu, vaļasprieka –, kas sniedz iespēju atslābināties, ja privātā dzīve ir nemierīga, ja vispārējais veselības stāvoklis ir nedrošs, ja ir sociāli bezcerīga situācija – darbs, no kura nav iespējams aiziet, dzīves apstākļi, kurus nav iespējams mainīt –, izdegšanas risks ir stipri lielāks nekā cilvēkam, kura sociālie jautājumi un privātās attiecības ir sakārtotas.
Savlaicīgi atpazīstot izdegšanas sindromu, mēs mazināsim atkarības risku no nikotīna, alkohola un medikamentiem, jo tādos stāvokļos cilvēki parasti meklē mierinājumu un nepatīkamo simptomu mazināšanai mēdz izmantot viegli pieejamās atkarību radošās vielas.
Stresa pārvarēšana
Katram cilvēkam ir savi stresa pārvarēšanas veidi. Ar pirmo stresu mēs saskaramies agrīnā bērnībā, un mūsu atbilde apkārtējai pasaulei ir atkarīga no daudziem apstākļiem: no mūsu bioloģiskā fona, no drošības sajūtas, kas ir vai nav attīstījusies pamatkontaktos ar māti, no tā, kāds ir šis stress. Cilvēkiem, kuriem nav stabilas drošības sajūtas, bieži raksturīga trauksme un pastāvīgu šaubu mokas.
Bērnības lēmumi ir nenobrieduši, taču tie saglabājas uz mūžu un tiek dēvēti par aizsargmehānismiem. Krīzes laikā – stresa situācijā – personība regresē un cilvēka uzvedība vairāk neapzināti, nekā apzināti mainās. Tapāt kā bērnībā mēs sākam slimot, raudāt (pieaudzis cilvēks varbūt lamājas, depresīvi reaģē). Vēl dziļāks regress vērojams, ja tiek lietots alkohols, trankvilizatori vai psihostimulatori, pārmērīgi smēķēts, ir izteikti apetītes traucējumi. Tad brīvais laiks kļūst par problēmu, jo uzspiež brīvību, kas izsauc trauksmi un bailes uzņemties atbildību par savu dzīvi.
Pateicoties apziņai, dzīves laikā ir iespējas modificēt savas aizsargreakcijas, taču tas ir smags un ilgstošs darbs. Ir cilvēki, kuri vieglāk sadzīvo ar stresu, prot sublimēt savas jūtas, sportojot vai aizraujoties ar kādu hobiju. Viņiem ir vieglāk verbalizēt savas jūtas, apspriežot tās ar tuviem cilvēkiem, psihoterapeitu, piedaloties profesionālās atbalsta grupās.
Konsultējot pacientus ar neirotiskām diagnozēm, bieži jādzird iebilde – es neko savā dzīves ritmā nevaru mainīt. Ir liela grupa pacientu, kuri ir ar mieru ārstēties medikamentozi un turpināt to dzīves ceļu, kas viņus novedis līdz ārsta apmeklējumam. Sākumā ārstēšana bieži ir efektīva, bet pēc kāda laika, neskatoties uz zāļu terapiju, pacienti atgriežas ar tiem pašiem simptomiem. Turpinot strādāt ar pacientu, mēs atkal vērojam, ka atvaļinājumā viņš nav bijis ilgus gadus, strādā vairākos darbos, izmanto brīvdienas, lai pabeigtu nedēļas darbu. Cilvēks ir situācijas glābējs darbā, taču kritika ir pārmērīga un gandarījuma sajūta – minimāla. Cilvēks uzskata, ka labākā atpūta ir mainīt darbošanās veidu, draugu nav, par iespējamiem atpūtas veidiem arī teorētiski var pastāstīt ar grūtībām. Šāds situācijas atspoguļojums vērojams dažādos ekonomiskos slāņos. Šādiem pacientiem ir pienācis laiks uzdod sev jautājumu: “Ko es daru? No kā es bēgu? Kāpēc es izvelējos tādu dzīves ceļu?” Taču cilvēks baidās uzdot šos jautājumus vai arī nespēj uz tiem atbildēt. Šādu jautājumu apzināšanās ir pasūtījums nopietnam psihoterapeitiskam darbam. Pacienta darbaholisms ir neefektīvs bēgšanas ceļš no svarīgiem eksistenciāliem jautājumiem.
Personības traucējumi
Cilvēka personība – noturīgs uzvedības un savstarpējo attiecību kopums ar apkārtējiem cilvēkiem, kas nosaka cilvēka sociālo adaptāciju. Personības traucējumi – hronisks stāvoklis, kas atspoguļo es savdabību: robeža starp patoloģiju un normu kļūst grūti nosākama vai izzūd. Rakstura patoloģiskās iezīmes var padziļināties vai mazināties atkarībā no sezonas, menstruāla cikla fāzes, stresa situācijas, apkārtējā psiholoģiskā atbalsta. Optimālas terapijas taktikas izvēle iespējama tikai dinamiskas novērošanas procesā.
Pēc pieejamiem statistikas datiem, populācijā ir vismaz 5-10% pieaugušo ar personības traucējumiem. Kā likums, viņi neapzinās savu defektu, nevēlas to koriģēt un atraida palīdzības mēģinājumus. Tomēr viņiem ir traucēta sociāla adaptācija, paaugstināts alkoholizācijas, narkomānijas un sociālo normu pārkāpšanas un dezadaptācijas risks. Minētais padara personības traucējumus par vienu no grūtākajām medicīnas problēmām.
Analizējot pacientus ar atipiskām depresijām, hroniskām smagām neirozēm ar nepārtrauktu gaitu, strādājot ar klientiem, kuri uzskata sevi par garīgi veseliem, labi sociāli funkcionē, nekad nav bijuši ārstu redzeslokā, bet sūdzas par mazvērtības problēmu vai tukšuma un dzīves jēgas zaudēšanas sajūtu, varu izvirzīt hipotēzi, ka personības traucējumi populācijā izplatīti plašāk, taču pagaidām nav izstrādāta efektīva metode, kas reāli statistiski atspoguļotu šo situāciju.
Patoģenēze. Stresa-diatēzes modelis
Personības traucējumu patoģenēze joprojām nav līdz galam skaidra. Divdesmitajā gadsimtā zinātnieku doma svārstījusies starp bioloģiju un psiholoģiju. Tikai gadsimta beigu pētījumi pierādīja, ka taisnība var būt abām pieejām un tās nav pretrunā.
Psihodinamiskā teorija raudzījās uz personības traucējumiem kā uz agrīno psiholoģisko konfliktu – frustrācijas stresa rezultātu, kura dēļ attīstījies nepilnvērtīgs ego un izveidojušās defektīvas objektu attiecības (3. attēls, 1. solis). Pat tā dēvētā labvēlīgā ģimenē audzināts bērns var izaugt ar noteiktām personības struktūras problēmām, ja audzināšana nav bijusi saskaņota ar individuālām bērna vajadzībām, kuras katram cilvēkam ir unikālas. Pēc Vinnikota uzskatiem, lai izveidotos maksimāli harmoniska personība, audzināšanas procesā jābūt 70% gratifikāciju, kad bērna griba un vajadzības bijušas apmierinātas, un 30% frustrāciju, kad bērna vajadzības nav tikušas atbalstītas.
Lai objektivizētu pieeju, tika veikti katamnestiski un ģenealoģiski pētījumi. Autori strādāja ar bērnu grupu, novērojot katru bērnu no gada vecuma līdz jaunības posmam, periodiski veicot psiholoģiskus testus. Pēc pētījuma datiem, trīs gadus vecam bērnam (kad iedzimto faktoru loma ir izteiktāka) pēc uzvedības un reakcijām iespējams drošāk prognozēt viņa personības tipu, nekā analizējot audzināšanu un savstarpējās attiecības ģimenē. Citā pētījumā autori novēroja atsevišķas rakstura pazīmes. Piemēram, bailīgums ir personības iezīme, kas saglabājas no gada vecuma līdz jaunībai, un tās pakāpe korelē ar veģetatīvo reakciju intensitāti uz jauniem kairinātājiem. Izvirzīta hipotēze, ka bioloģiskie faktori veido temperamentu un tas savstarpēji iedarbojas ar apkārtējo vidi. Šī mijiedarbība nosaka turpmāko personību. Tieši ar sarežģīto mijiedarbības procesu izskaidrojama grūti nosakāmā robeža starp normu un personības traucējumiem, traucējumu pakāpi un simptomu fluktuāciju.
Pētījumā ar grauzēju mazuļiem tika pierādīts, ka virsnieru hormonu ievadīšana devā, kas atbilst parastai koncentrācijai stresa situācijā un ko iespējams salīdzināt ar frustrācijas stresu (agrīno attīstības traumu), izraisa ilglaicīgus rezultātus, tādus kā CAF (kortikotropu atbrīvojošais faktors) un norepinefrīna (NE) sistēmas hiperaktivitāti, kas toksiski bojā hipokampa audus un mazina tā apjomu. Kopā ar ģenētisko predispozīciju agrīnas traumas neiro-bioloģiskās sekas veido vārīgo fenotipu (3. attēls, 1. solis). Pieaugušā vecumā tam veidojas HHA (hipotalāma-hipofīzes-adrenālā ass) sistēmas un CAF apļa jutīgums arī pret minimālu stresu, un veidojas pārmērīga atbildes reakcija (3. attēls, 2. solis). Pastāvīgi atkārtojoties, stress ietekmē pret stresu paaugstināti jutīgos ceļus, izraisot CAF sistēmas hiperaktivitāti un paaugstinot kortizola hipersekrēciju. Tādējādi veidojas garastāvokļa un trauksmes radīto traucējumu pamats, ko Nemerofs (Nemeroff) nosaucis par depresijas stress-diathesis modeli. Bioloģiskās pārmaiņas skar arī neirotransmiteru norepinefrīna, serotonīna (5HT) un dopamīna sistēmu (DA).
Var secināt, ka paaugstinātā stresa situācijā nosliece uz konkrēto traucējumu formu (neirocirkulatoro astēniju – somatoformiem traucējumiem, ģeneralizētu trauksmi, paniku vai depresiju) ir konstucionāli determinēta. Arī prakse pierāda, ka ne visiem cilvēkiem stresa apstākļos ir vienāda simptomu forma. Konkrēta traucējumu forma ir atkarīga no mūsu iedzimtības – no tā, kura orgānu sistēma ir vājāka un pirmā reaģēs uz pārmērīgu stresu.
Psihosomatizācijas fenomens
Pēdējā laikā sarunās ar pacientiem ārsti regulāri izmanto vārdu psihosomatika. Vienkāršoti izklāstot, situācija izskatās aptuveni tā: cilvēks atnāk pie ārsta ar kādu konkrētu sūdzību, piemēram, viņam sāp galva, mugura, ir sirdsklauves, drebuļi, vājums vai diskomforts vēderā, bet, rūpīgi izmeklējot, nekādas objektīvas veselības problēmas netiek atrastas. Taču pacients šīs sūdzības nav izdomājis, viņš patiešām jūtas slikti.
Šīs parādības iespējams nosaukt par psihosomatiskiem fenomeniem. Runa ir par ļoti sarežģītu kompleksu, kas veidojas uz organisma bioloģiskā pamata samērā ilgā laika posmā. Katram no mums ir sava konstitūcija, savs genotips, nosliece uz kādu noteiktu reakcijas veidu. Mēs dzīvojam konkrētos apstākļos, saskaramies ar konkrētiem kaitīgiem faktoriem, un tas viss veido pamatu, uz kura stresa vai emocionālā konflikta situācijā veidojas disfunkcija un pēc tam arī slimība. Katram no mums ir savas bioloģiski vājās vietas, kuras šādā situācijā cieš pirmās: vienam tas būs kuņģa un zarnu trakts, citam – sirds, mugurkauls, reproduktīvie vai kādi citi orgāni. Pacientiem ar hronisku psihoemocionālu spriedzi, nespēju atrisināt situāciju un nepievilcīgām nākotnes perspektīvām psihosomatizācija šķiet lētāka nekā prognozējamie zaudējumi – bet šis process notiek neapzināti!
Somatiska slimība nevar veidot rakstura pazīmes, kuru agrāk cilvēkam nebija! Atkarībā no sava temperamenta un rakstura iezīmēm psihiski veseli cilvēki bez personības traucējumiem saslimstot atšķirīgi uztvers savu slimību. Piemēram, pacienti ar histēriskām rakstura iezīmēm maskēs īsto somatisko slimību, vedot ārstu nepareizā virzienā, bet ar psihastēniskām – pārspīlēs sūdzības.
Kā tas notiek?
Sākumā ir iekšējs konflikts. Pieņemsim, ka cilvēks nokļuvis emocionāli saspringtā situācijā, viņam attīstās kāds iekšējs psiholoģisks konflikts. Parasti vairāk pārdzīvo to, kas notiek privātajā, nevis sabiedriskajā dzīvē, taču nenokārtotām privātām attiecībām laika gaitā var uzslāņoties arī sociālie faktori. Savlaicīgi neatrisināti konflikti noved pie konfliktu uzslāņošanās, kas pasliktina situāciju, uzkrāj spriedzi, negatīvas emocijas, atsvešina partnerus, kropļo attiecības vai noved pie to pārrāvuma. Savlaicīgi neatrisināts starppersonu konflikts var izraisīt infertu – ārējā konflikta pārciešanu uz iekšu, kad cilvēks konfliktu sāk pārdzīvot kā iekšēju un slēpjamu, kļūst depresīvs vai agresīvs, viņam parādās sūdzības par dažādu orgānu darbību (4. attēls).
Piemēram, mīlas trijstūris – vīrietim ir divas sievietes. Tas atstāj graujošu ietekmi gan uz pašu vīrieti (kaut arī, no malas raugoties, viņš izskatās kā nelietis), gan uz abām sievietēm – sievu un mīļāko. Lai kāds šis vīrietis šķiet no malas, viņam pašam ir jūtas gan pret vienu sievieti, gan otru: gan dusmas, gan vainas apziņa, kas šīs dusmas vēl pavairo, mīļums pret vienu sievieti, kura, iespējams, ir garīgi tuva, jo kopā nodzīvoti gadi, un arī kaisle pret otru sievieti. Tas ir iekšējs emocionāls konflikts. Ja tas netiek atrisināts reālajā situācijā, cilvēkam jāturpina ar to dzīvot, un tas atņem daudz emocionālās enerģijas. Ar laiku sāk darboties ļoti spēcīgi, varētu teikt arhaiski, aizsargmehānismi, kas iestumj konfliktu dziļumā. Vīrietis nereti var pateikt: jā, man ir tāds trijstūris, bet visi taču tā dzīvo, vai es esmu sliktāks? Citiem vārdiem – sākas intelektualizācija un racionalizācija. Jo izglītotāks cilvēks, jo vairāk tas izpaužas – viņš ir spējīgs attaisnot neattaisnojamo un vārdos ar intelekta palīdzību, spēj melnu nosaukt par baltu un otrādi, bet tomēr iekšēji joprojām nejūtas labi. Ja dvēsele nespēj izteikties caur intelektuālo un emocionālo līmeni, tā runā caur ķermeni – parādās psihosomatizācijas fenomens.
Diezgan bieži psihosomatiskas problēmas veidojas arī nenokārtotu privātu attiecību dēļ darbā, piemēram, ja cilvēkam ir valdonīgs priekšnieks, kurš ne tikai dod viņam direktīvus norādījumus, kā strādāt, bet arī personiski aizvaino, aizrāda. No vienas puses, padotais kā personība negrib vergot, no otras – viņš nevar atļauties aiziet, jo jāuztur ģimene, tādēļ neprotestē pret pazemojumiem. Tā veidojas konflikts starp indivīda, ģimenes un kolektīva interesēm, un rezultātā var rasties psihosomatiskas parādības.
Psihosomatizācija notiek ikvienā situācijā, kad cilvēks nav spējīgs pats sev godīgi pateikt, kas viņu neapmierina, līdz ar to nav spējīgs situāciju mainīt. Jo dziļāks ir emocionālais konflikts, jo grūtāk šo situāciju ārstēt.
Kā rīkoties?
Vispirms objektīvi jāpārbauda veselība. Ja netiek konstatētas konkrētas problēmas, vēlams uzmeklēt psihologu, psihoterapeitu vai psihiatru. Ļoti svarīgi, lai būtu saderība intuitīvā līmenī. Ja konkrētais cilvēks nepatīk, būs grūti atklāties, neraisīsies uzticēšanās. Var apmeklēt vairākus speciālistus, lai atrastu īsto. Jāatceras, ka viens no šo speciālistu mērķiem ir dibināt ar pacientu saprotošas attiecības, kas palīdzētu viņam izprast sevi, saprasties ar sevi, novērtēt savas jūtas un vajadzības. Der atcerēties, ka psihoterapeits, psihologs vai psihiatrs nepretendē uz gudrinieka lomu un konkrētus padomus, kā rīkoties konfliktsituācijā, sniedz tikai ļoti retos gadījumos, kad pacienta rīcība var apdraudēt viņa dzīvību vai veselību. Parējos gadījumos cilvēkam jālemj pašam, kā rīkoties ar savu problēmu.
Nemelot sev! Savu jūtu nepazīšana ir kaitīga! Mēs ļoti bieži neapzināmies, kā jūtamies, un domājam, ka jūtamies tā, kā attiecīgā situācijā būtu jājūtas. Taču jāmācās ieklausīties sevī, un to var panākt, nemelojot sev. Jāmācās pateikt sev, ko patiesībā jūtam un kā jūtamies. Būtiski izprast attiecības ar slimību, piemēram, parunāt ar savu slimību – ja saslimšanas izpausme būtu dzīva būtne, piemēram, cilvēks, ko viņa jums teiktu?
Literatūra
1. Ozoliņa Nucho A., Vidnere M. Stresa menedžments. R.: AGB.1999.
2. Selye H. The stress of life. New York: McGraw-Hill, 1978.
3. Prosser D., Johnson S. et al. Mental health, “burnout” and job satisfaction in a longitudinal study of mental health staff. Soc Psychiatr Epidemiol 1999 jun; 34 (6): 295-300.
4. Omarova S. Cilvēks runā ar cilvēku. Saskarsmes psiholoģija, 1996, Kamene, Rīga, 9-10.
5. Kulbergs J. Dinamiskā psihiatrija, Jumava, Rīga, 2001, 68-132; 204-205.
6. Качунас Р. Психологическое консультирование, Академический проект, Москва, 1999; 121-136.
7. Нэнси Мак Вильямс Психоаналитическая диагностика, Москва, Класс, 1998; 295-308.
8. Каплан Г. И., Сэдок Б. Дж. Клиническая психиатрия, Москва, Медицина; 1998; 1 т. 319-323.
9. Томэ Х., Кэхеле Х. Современный психоанализ, Москва, Прогресс-Литера; 1 т. 74, 91, 2 т. 355, 361, 554; 600-603,
10. Noha Sadek, MD; Charles B. Nemeroff MD, Ph Update on the Neurobiology of Depression (Medical Education Collaborative 1800 Jackson Strreet, Suite 200 Golden, CO 80401) Medscape Psyhiatry and Mental Health Treatment Updates; 2000, 1-12.
11. Nemeroff C. B. The neubiology of depression//Sci Am 1998; 278: 42-49.
12. Francis D. D., Cardji C., Champagne F. et al. The role of cortikotropin-releasing faktor-norepinephrine systes in mediating the effekt of early experience on the development of behavioral and endokrine responses to stress//Soc Biol Psychiatry, 1999; 46: 1153-1166.
Raksts nopublicēts žurnālā Doctus 01/2007 ar nosaukumu:
Stresa, trauksmes un personības traucējumu etioloģija un somatiskās izpausmes.
Pārstrādāts un papildināts 2009 gadā
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru