psihiatre, psihodinamiskā psihoterapeite
Eiropas psihoterapeita
Sertifikāts.
Raksts nopublicēts žurnāla MEDECINE 2004/10.
Sievietes slimo ar depresiju divas reizes biežāk nekā vīrieši.
Neiroendokrīnas svārstības, kuras saistītas ar sievietes
reprodukcijas ciklu, ir depresijas manifestācijas riska faktors.
Pēdējā ceturtdaļgadsimta laikā pasaulē ir palielinājies depresīvu pacientu daudzums. 20. gadsimta septiņdesmitajos gados epidemiologi konstatēja 20 miljonus pacientu ar depresīvo psihozi un 100 miljonus, kam bija diagnosticēta nepsihotiskā depresija. Rādītāji atspoguļo nevis patieso slimo cilvēku skaitu, bet pacientus, kuriem depresija bija diagnosticēta. No 10% līdz 20% pacientu, kuri apmeklē vispārējās prakses ārstu, cieš no depresijas, bet viņi to neapzinās un sūdzas tikai par somatisko stāvokli. Pēc PVO (Pasaules Veselības Organizācijas) datiem, tikai 0,5-4,5% no visiem pacientiem internisti nosaka pareizo diagnozi.
Speciālisti, kuri nodarbojas ar lielu pacientu grupu monitoringu, uzskata, ka pacienta dzimums un vecums ietekmē depresijas varbūtību un klīniskās izpausmes. Dažādi avoti piedāvā dažādas proporcijas. Analizējot pētījumus un datu daudzveidību, iespējams izdarīt secinājumu, ka lielāka starpība starp sieviešu un vīriešu saslimstību ar depresiju ir vieglāko depresīvo traucējumu gadījumā. Taisnīgi minēt, ka sievietēm parasti ir cita attieksme pret savu veselību nekā vīriešiem. Sievietes biežāk vēršas pie ārsta - ar depresīvām sūdzībām divreiz biežāk nekā vīrieši.
Pēc V. G. Rotšteina datiem, medicīniskas uzvedības starpība liecina ne tikai par depresīvo traucējumu varbūtību vīriešu un sieviešu grupā, bet arī par traucējumu maskēšanas fenomeniem - vīriešiem vairāk raksturīgu fenomenu meklēt mierinājumu alkoholā. Acīmredzams, ka mēs nediagnosticējam lielāku vieglas depresijas daļu vīriešiem, jo viņi pie mums nenāk; vēlāk mēs saskaramies ar vīriešu alkoholisma problēmu.
Sievietēm raksturīgos afekta traucējumus iedalām trīs grupās: involūcijas perioda traucējumi - pre-, meno- un postmeno-pauzes laika traucējumi; ar grūtniecību un dzemdību saistīti traucējumi - grūtniecības laika depresija, pēcdzemdību distīmija un pēcdzemdību depresijas; premenstruālā perioda garastāvokļa traucējumi - premenstruālais spriedzes sindroms (PMS) un pirmsmenstruālie disforiskie traucējumi (PMDD).
Lielākā autoru daļa atzīmē, ka sievietes vairāk slimo ar depresiju vecuma grupā no 40 līdz 49 gadiem. Pirms un pēc tam proporcija ir mazāka, tomēr sievietēm ir pārsvars. Tendence uz ilgtermiņa depresiju vairāk izteikta sievietēm no 30 līdz 39, īpaši tad, ja sievietei ir trauksmaini aizdomīgas (psihastēniskas) personības pazīmes.
Sievietes prevalē arī pacientu grupā ar mērenām depresīvām sūdzībām - maskētas, veģetatīvas, somatizētas, somatoformas, neirotiskas, slēptas depresijas. Tādas pacientes ar slēptām, somatizētām depresijām nāk pie vispārējas prakses ārstiem -gastroenterologiem, neirologiem, kardiologiem, pulmonologiem, dermatologiem.
Pētot sieviešu depresijas, tika izdarīts nozīmīgs secinājums - pastāv kopsakarība starp depresīviem traucējumiem un endokrīni bioloģiskām ģeneratīvās sistēmas īpatnībām sievietes organismā. Depresīvo traucējumu un klimaksa perioda saistību apstiprina hronoloģijas faktors. Depresijas manifestējas ne tikai menopauzes laikā, bet arī ovarioektomijas un olnīcu apstarošanas gadījumos (Weitbrecht H. 1967). Minētajās situācijās sievietēm parādās fizioloģisko pārmaiņu depresīvs vērtējums. Šajā sakarībā literatūrā ir aprakstīti savdabīgi afektīvie traucējumi (Weitbrecht H. 1952, 1969) - endoreaktīvas distīmijas. Endoreaktīvas distīmijas patoģenēzē savstarpēji ir saistīti psihogēni un psihoendokrīni faktori. Tādi stāvokļi seko pensionēšanai vai invalidizācijai ar raksturīgu pesimistisku savas dzīves un sasniegumu pārvērtēšanu, traģiskā likteņa apzināšanu.
Sievietēm vecumā pēc 40 gadiem ir raksturīgas veģetatīvas sūdzības: somatopsihiskas sūdzības par žņaugšanu krūtīs, sirdsklauvēm, asinsspiediena svārstībām, karstuma viļņiem, svīšanu, nepatīkamām izjūtām dažādās ķermeņa vietās, kopā ar histērisku un hipohondrisku simptomātiku un miega traucējumiem. Depresijas attīstībā liela loma ir ne tikai involūciju procesiem, bet visam reproduktīvajam ciklam.
Pēc A.B. Smuļeviča datiem, pēcdzemdību depresija atbilst lielas depresijas epizodes klīniskai ainai ar psihisko anestēziju, mokošiem mātes mīlestības trūkuma un savas nespējas izaudzināt bērnu pārdzīvojumiem, suicidālām domām, kuras var būt apgrūtinātas ar sava bērna noslepkavošanas idejām vai potenciāli bērnam bīstamām rīcībām (bērna atstāšana aukstumā, mežā). Pēcdzemdību periodā var parādīties depresīvi fobiski stāvokļi ar uzmācīgām idejām un bailēm nonāvēt savu bērnu: negaidīti, pret savu gribu iedurt ar nazi, izmest pa logu utt. Sievietēm ar pēcdzemdību depresijām vairāk nekā 2 nedēļas ilgst pazemināta garastāvokļa periods pirmo 3 mēnešu laikā pēc dzemdībām, un 2/3 gadījumu šis stāvoklis iesākas pirmo 6 nedēļu laikā pēc dzemdībām. Pēcdzemdību periodā afektīvi traucējumi izpaužas arī murgaini afektīvos stāvokļos, kuru struktūrai raksturīga nepareiza, murgaina uzvedība, murgaina motivācija vai rīcību impulsivitāte; tos pavada suicidāla vai homicidāla aktivitāte, vērsta pret saviem bērniem. Nav apšaubāms, ka tādā stāvoklī sieviete ir sev un sabiedrībai bīstama: viņai neatliekami vajadzīga steidzama hospitalizācija.
Pētījumā atzīmēts, ka depresijas manifestācijas varbūtība grūtniecības un pēcdzemdību laikā stipri izteiktāka sievietēm, kam jau kādreiz bijuši afektīvie traucējumi, kam ģimenes anamnezē ir afektīvo psihožu gadījumi vai bijusi depresijas epizode iepriekšējas grūtniecības laikā. Pēcdzemdību depresijas prediktori ir hipotimijas un trauksmes uzliesmojums grūtniecības laikā.
Kā redzams 1. tabulā, ar reprodukcijas ciklu saistītie traucējumi populācijā ir diezgan izplatīti. Gandrīz pusei no izmeklētajām sievietēm ir konstatēti pēcdzemdību distīmijas traucējumi.
1. tabula
Pēcdzemdību distīmija sastopama 50-70% sieviešu pirmo 10 dienu laikā pēc dzemdībām. Sievietēm raksturīga raudulība, viegli miega traucējumi, viegla nomāktība, astēnija. Distīmijas prognoze ir labvēlīga - sievietes atveseļojas divu nedēļu laikā. Liela loma atveseļošanas procesā ir izglītošanai un psiholoģiskam atbalstam.
Savukārt pirmsmenstruālais sindroms (PMS) parasti paiet subklīniski un vajadzību aktīvi iejaukties, nozīmējot medikamentus, pieprasa samērā retos gadījumos. PMS sekas atspoguļojas vairāk savstarpējās attiecībās. Traucējumiem raksturīga emocionāla labilitāte (nestabilitāte, svārstīgs noskaņojums), raudulība (blue eyes), ievainojamība, iekšēja spriedze, konfliktējoša uzvedība, daudzveidīga psihoveģetatīva simptomātika. PMS izpausmes turpinās dažas dienas un pāriet spontāni pēc menstruācijas sākuma.
Depresīvie traucējumi ir bieži sastopama patoloģija sievietēm, sakarā ar ko ir nepieciešama šo stāvokļu savlaicīga diagnostika un pareiza ārstēšana. Sievietēm tie sastopami dažādās klīniskās formās. Analizējot ar reprodukcijas ciklu saistīto depresiju klīnisko raksturu, varam izdalīt 3 pamattipus:
Trauksmaina depresija
Hipotīmija (pazemināts garastāvoklis) ar:
►► nepamatotu trauksmi;
►► iekšējo spriedzi;
►► nelaimes un briesmu gaidām;
►► uzmanības koncentrācijas traucējumiem.
Somatizēta depresija
Hipotīmija ar:
►► veģetatīviem traucējumiem;
►► psialģijām (Sāpju sajūta psiholoģiskas spriedzes pamatā);
►► hipohondrijas pazīmēm.
Astēniskā depresija Hipotīmija ar:
►► nogurdinamību;
►► hipodinamiju;
►► aizkaitināmību un vājumu;
►► tensijas tipa galvassāpēm.
Trauksmainās depresijas gadījumā pacientei novērojama spriedzes sajūta, nelaimes vai briesmu gaidas. Šajā klīniskajā variantā grūtnieces raksturīgākās sūdzības būs bažas par grūtniecības gaitas komplikācijām, augļa nāvi, dzemdību komplikācijām. Pēcdzemdību depresijas klīniskajā ainā parādīsies bailes netikt galā ar mātes pienākumiem, bažas par laktācijas pārtraukšanu,
par bērna veselību vai nāvi, domas, ka bērnu var samainīt. Involūciju perioda trauksmainai depresijai raksturīgas bažas par savu veselību, par tuvu cilvēku veselību un labklājību.
Somatizētā un astēniska depresija vairāk attīstās involūciju procesā. Pacientes sūdzības ļoti līdzinās somatisko pacientu sūdzībām, turklāt sievietēm patiešām bieži jau ir kāda somatiska rakstura patoloģija. Pacientes sūdzas par nespēku, vārgumu, migrējoša rakstura sāpēm, gaužas par izmeklēšanas un ārstēšanas neefektivitāti, stāsta par savām nelaimēm un likstām.
Ar generatīvo ciklu saistītas depresijas sastopam jebkura speciālista ikdienas praksē. Izņemot psihotiskas depresijas ar murgu idejām, izteiktiem kustību traucējumiem (stupors, ažitācija) un suicidālām domām, kuras vairāk ir psihiatra kompetencē, ambulatorajā praksē parasti sastopamās depresijas ir vieglas vai mērenas pakāpes; internista un ģimenes ārsta aprūpē atrodas pacientes ar dažādiem veģetatīviem fenomeniem. Dažādu apsvērumu dēļ (preparātu drošība, efektivitāte, iespēja bez nevēlamas mijiedarbības lietot medikamentu kopā ar citām zālēm) terapijā būtu vēlams izvēlēties nevis tricikliskos, bet jaunākās paaudzes selektīvos antidepresantus.
Ņemot vērā depresijas neiroendokrīnos mehānismus, jāsadarbojas ar ginekologiem, lai nozīmētu adekvātu hormonterapiju. Hormonaizvietojoša (HAT) terapija mazina estrogēnu deficīta simptomus, iespējams, ka potencē antidepresantu efektivitāti, mazina Alcheimera slimības, SIS (sidrs išēmiskā slimība) un osteoporozes risku. Katrs gadījums jāizskata individuāli, jo HAT ir arī savi trūkumi: pastāv onkoloģiskais risks un citas nevēlamas blaknes. Jāatceras, ka progesteroni paši veicina depresiju. Individuālai pieejai jābūt darbā ar grūtniecēm. Vai izmantot antidepresantus un citus psihotropus līdzekļus grūtniecības periodā, jālemj psihiatram, novērtējot pacientes stāvokli.
Bieži vien žurnālos un raidījumos apspriež jautājumu par krūts barošanas pozitīvo ietekmi. Nenoliedzami, bērnu vēlams barot ar krūti, taču depresijas gadījumā izšķiroša loma ir nevis mātes pienam, bet gan bērna un mātes kontaktam bērna personības veidošanās procesā. Ārstējot depresiju ar antidepresantiem, mēs šai gadījumā nodrošināsim veselīgu emocionālu kontaktu starp bērnu un māti, tā veicinot drošas, stabilas bērna personības attīstīšanos.
Literatūra:1.Вертоградова О.П., Полякова С.Э., Лессер А.Г., Всесоюзн. Конф. По актуальным проблемам эпидемиологических исследований в психиатрии. М., 1990; с. 17-19
2.Дмитриева Т.Б., Иммерман К.Л. Качаева М.А.. Криминальная агрессия женщин с психическими расстройствами. М., 1998; 272 с.
3.Концевой В.А., Медведев А.В., Яковлева О.Б., Депрессии и коморбидные расстройства. М., 1997, с. 114-122
4.Ротштейн В.Г. Богдан М.Н., Долгов С.А., Депрессии и коморбидные расстройства, М., 1997, с. 138-164
5.Смулевич А.Б. Дубницкая Э.Б., Тхостов А.Ш., Депресси и коморбидные расстройства. М., 1997. с. 28-53
6.Смулевич А.Б., Депрессии в общемедицинской практике, М., 2000, 159 с.
7.Тиганов А.С., Видманова Л.Н., Платонова Т.П., Маскированные депрессии, М., 1986 32 с.
8.Тиганов А.С., депрессии и коморбидные расстройства, М., 1997 с. 12-26
9.Angst J. „How common is depression?” Serotonin Summit, 1997, p. 1-2
10.Gelles R.J., Herop J.W.”Violence, battering and psychological distress among women” Journal of Interpersonal Violence, 1989; 4, p. 400-420
11.Halbreich U. „Hormonal modulation of bramin and behavior” Washington, D.S. American Psyhiatric Press, 1997
12. Jensvold M.F., Halbreich., Hamiltom J.A. „Psyhopharmacology and women:sex, gender and hormones” Washington, D.S. American Psyhiatric Press, 1996
13. Richman J.”Sex diffrences in social adjusment:effect of sex role socialization and role stress” J. Nerv. Ment. Dis., 1984, 172; p. 539-545
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru