Vīriešu depresijas īpatnības

Ikdienas ārsta praksē bieži ir pacienti ar depresīvām sūdzī­bām un daudzveidīgiem klīnis­kiem simptomiem. Pēdējos ga­dos ir radušās grūtības ārstē­šanas taktikas izvēlē gan jaukto klīnisko stāvokļu pieauguma dēļ, gan tāpēc, ka pacienta vi­zīte pie speciālista ir pārāk no­vēlota. Šo iemeslu dēļ pagari­nās atveseļošanās periods.
Kādai jābūt terapijai: mono- vai kombinētai, medikamentozai vai psihoterapijai? To noteiks rū­pīga pacienta anamnēzes datu izpēte, slimības smaguma pa­kāpe un tās izpausmju daudz­veidība, ārsta un pacienta kon­takts, kā arī medikamentozas ārstēšanas izmaksas.

Lada Stoligvo – privātpraktizējoša psihiatre ar
Eiropas psihoterapeita sertifikātu,
Latvijas Psihodinamiskās Psihoterapijas
Biedrības Valdes Priekšsēdētāja

Raksts nopublicēts žurnālā Ģimenes ārsts 2/2003 ar nosaukumu „Vīriešu depresijas īpatnības ģimenes ārsta ikdienā”. Pārstrādāts 2009 gadā.

Depresīvais sindroms
Klasisks depresīvs sin­droms ir sastopams samērā bieži, īpaši slimības sākuma posmā. Joprojām viena no no­pietnākajām problēmām ir vēla slimības diagnosticēšana. Pa­cienti paši reti vēršas pēc palī­dzības slimības sākum pos­mā, un ir tāda pacientu daļa, kura neapzināti vai pusapzināti desimulē slimību, meklējot "pieklājīgu" sava stāvokļa izskaidrojumu - sirds slimību utt. Šis fenomens vairāk raksturīgs vīriešiem nekā sievietēm.

Depresīvas sūdzības sastopamas pie sekojošām psihiskām slimībām:
Depresīvas sūdzības pie afektīviem traucējumiem – (garastāvokļa traucējumiem)
Depresīvas sūdzības pie šizofrēniska spektra psihiskiem traucējumiem
Depresīvas sūdzības pie organiskiem traucējumiem
Depresīvas sūdzības pie personības traucējumiem
Depresīvas sūdzības «Izdegšanas» sindroma gadījumā (adaptācijas traucējumu gadījumā)
Depresīvas sūdzības pie neirotiskiem, ar stresu saistītiem un somatoformiem traucējumiem

Zemāk aprakstīta depresijas triāde raksturīga depresijas slimībai. Bet katram nosauktam augstāk stāvoklim izņemot depresijas triādi piemīt vēl kādi, raksturīgi šim stāvoklim simptomi.

Galvenā depresijas triāde
1. Pazemināts garastāvo­klis:
• nomākts, drūms, smags garastāvok­lis
• disforisks garastā­voklis, kas rakstu­rojas ar svārstībām, neapmierinātību, dusmu uzliesmojumiem
• nomāktība.
2. Motorā kavēšana:
• kustību, žestu, mī­mikas, valodas gausums
• samazināts enerģi­jas un vispārējas aktivitātes poten­ciāls
• potences traucēju­mi.
3. Kognitīvo procesu gau­sums (kavēšana):
• pavājināta atmiņa, domu gausums
• traucētas vai sa­mazinātas koncen­trēšanās spējas un uzmanība
• samazinātas rado­šās spējas
• domāšanas traucē­jumi pēc depresīvā tipa – depresīvās pārvērtēšanas idejas.

Depresīvās pārvērtēšanas idejas:

• domas par savu vainu, mazvērtību, pašapsūdzības, grēcīguma, hiperbolizēta slimības apziņa
• bezcerība, perspektīvas zudums dzīvē, pesimistiska domā­šana
• izmisums, bezpalī­dzība, dzīves jēgas zudums
• pašnāvības plāni, nodomi
• pašnāvības mēģi­nājums - absolūtā indikācija hospitali­zācijai!

Tipisks vīrietis, aprakstot savu stāvokli, vairāk sūdzēsies par problēmām ar domāšanas procesa gausumu, nekā stāstīs par garastāvokļa izmaiņām. Viņš būs noraizējies par ener­ģijas zudumu, nevēlēšanos kaut ko darīt, par nespēju kva­litatīvi izpildīt darba pienāku­mus. Bet tiešu jautājumu par garastāvokļa pārmaiņām viņš uzskata par nenopietnu, maz­svarīgu vai vispār ignorē. Īpaši svarīgi ir pacientam uzdot jau­tājumu, vai viņam nav zudusi dzīves jēga, vai nav bijušas do­mas par pašnāvību. Bieži tikai atbildes uz šiem, konkrētiem jautājumiem ārstam atklāj pa­cienta (īpaši vīrieša) depresijas dziļumu.

Suicidāla potenciāla novērtēšana

Katru depresīvu pacientu ir jāiztaujā, jautājumus uzdodot tiešā formā. Konstatējot pozitīvu atbildi uz jautājumu par pašnāvību domām, jāturpina uzdod precizējošus jautājumus. Ja pacientam ir pašnāvību plāns – viņam nepieciešama neatliekama stacionēšana psihiatriskajā slimnīcā. Viņa stāvoklis ir bīstams viņa dzīvībai! Uzdodot jautājumus par pašnāvību, nav iespējams to izprovocēt. Gluži otrādi, ar to uz laiku tiek noņemta spriedze, jo pašnāvību tēma pieder pie aizliegtām. Un ja cilvēks tomēr sāk par to runāt, to jāvērtē, ka pēdējo lūgumu pēc palīdzības.

Vai Jums kādreiz ir bi­jušas domas par dzī­ves bezjēdzību? Vai Jums kādreiz ir bi­jušas domas par pašnāvību?
Vai Jums ir ideja, kā to izdarīt?
Vai Jums bija/ir kon­krēts plāns, kā to īste­not?
Cik pilnīgi šis plāns ir sagatavots izpildei?
Vai Jūs iedomājieties, kas tieši notiks pēc Jū­su nāves?

Jāprecizē, vai agrāk jau ir bijuši pašnāvības mēģinājumi, īpaši, ja tikusi novērota impul­sīva, agresīva uzvedība.

Izteikti riska faktori:

- dati par iepriekšējām krīzes epizodēm, de­presiju, pašnāvības mēģinājumiem
- alkohola lietošana
- bezmiegs tuvinieka zaudējums, īpaši, ja tas ir bijis vie­nīgais tuvais cilvēks
- sociālā atbalsta zaudē­jums
- smaga, nopietna somatiska slimība
- psihotisks stāvoklis ar dzirdes halucinācijām
- neslēpta vai slēpta ģi­menes vēlme, lai cil­vēks nomirtu
- narkomānija vai zāļu ļaunprātīga lietošana
- vientuļš vīrietis pēc 40 gadu vecuma.

Bez izteiktiem ir arī slēptie riska faktori:

- izteikti agresīva reakcija uz jautājumu par paš­nāvības tēmu
- interese par nāves tēmu un iespējams materiāls vai morāls izdevīgums miršanas gadījumā
- interese par nesen mir­ušiem ļaudīm, bieža kapu apmeklēšana
- cilvēks sakārtojis visas savas lietas un darbus
- cilvēks negaidīti lūdz parūpēties par viņa tuviniekiem, mājokli vai dzīvniekiem
- cilvēks bez īpašas jēgas stāsta par iespē­jamu ilgstošu ceļoju­mu, taču agrāk neko tamlīdzīgu nav plānojis
- ja hroniski slims cilvēks vēl nesen bijis aktīvs un/vai bijis norūpējies, bet pēkšņi ir nomierinā­jies, lai gan situācija nav mainījusies
- cilvēks atkārtoti sapņo par nāvi vai smagu ie­vainojumu
- sajūta, ka cilvēkam ir tieksme uz pašnāvību.



Ja aprakstītu tipiska eiropas pašnāvnieka portretu, tas būtu vīrietis vecumā pēc 40 gadiem, pilsētnieks, ar sarautām ģime­nes attiecībām, ar nedrošu dar­ba vietu, tendenci alkoholizēties.
Latvijas suicidanta portrets tomēr atšķiras no tipiskā mo­deļa - mūsu suicidants var būt arī vīrietis, kurš formāli it kā nav vientuļš, bet praktiski tomēr tāds ir. 81% vīriešu dzīvo ģi­menē, bet ģimene kā sistēma visticamāk nav spējīga sniegt atbalstu cilvēkam krīzes situācija. Tā ir nopietna sociāla problēma un tas ir ļoti drau­došs, prognostiski nelabvēlīgs rādītājs.
Savlaicīga depresijas tera­pija ir svarīga ne tikai pacien­tiem, kas slimo ar depresiju pašlaik, bet arī ir nepieciešama, lai samazinātu depresijas risku nākamajā paaudzē.
Pieauguša cilvēka stereoti­pus par dzīvi mainīt ir ļoti grūti. Svarīgi izskaidrot jaunajai pa­audzei, ka ir labi un dabiski ru­nāt par savam jūtām, emoci­jām, iemācīties tās apzināties, saprast, ka tikai ļoti stiprs cil­vēks var raudāt un runāt par pārdzīvojumiem - par 180 grā­diem mainīt priekšstatu par to, kas ir pieejams un kas - ne.
Pusaudžu suicīda cēlonis visbiežāk ir nesapratne ģimenē - nespēja izrunāties ar tuviniekiem, nedaudz retāk - domstar­pības ar vienaudžiem. Krīzes situācijā cilvēkam nepiecie­šams atbalsts, un balstīties mēs varam tikai un vienīgi uz kontaktiem ar citu cilvēku.
Potenciāls suicidants ir ambivalents. Viņš gan meklē palī­dzību, bet tomēr atsakās no tās, kad to viņam piedāvā. Sā­kumā, kad depresijai vēl nav izteikts raksturs, cilvēks bieži vien neatzīst, ka ir slims un ir pārliecināts, ka pats tiks galā ar šīm garastāvokļa maiņas problēmām. Depresijas attīstī­bas gaitā pievienojas depresīvi domāšanas traucējumi un cil­vēks pesimistiski novērtē sevi un apkārtējo pasauli, un vairs netic, ka viņam iespējams pa­līdzēt.


Pastāv divi aizspriedumi: 1) "ja cilvēks runā par suicīdu, viņš to neizdarīs" un 2) "runājot par suicidālām idejām, iespē­jams tās izprovocēt".
Cilvēks ar pašnāvības ideju negrib dzīvot, bet parasti 70% gadījumu trīs mēnešu laikā pirms suicīda mēģinājuma apmeklē kādu ārstu-speciālistu, ģimenes ārstu vai psihologu. Tā izpaužas šī slimā cilvēka ambivalence. Pa­cients meklē palīdzību. Ļoti svarīgi šādu pacientu uzklausīt un būt gatavam runāt par tādu smagu tēmu kā pašnāvības ideja. Saruna par pašnāvības domām un iemesliem, kāpēc cilvēks negrib dzīvot, ne tikai neprovocē rīcību, bet mazina suicidanta trauksmes līmeni, dod iespēju nodibināt un veidot ar viņu kontaktu, lai šis pa­cients sajustu ārsta sapratni un atbalstu.
Mūsu valstī sadzīves kul­tūras radīts priekšstats ir, ka vī­rietim jābūt stipram, ka "labi zē­ni neraud". Vīrietis ne tikai bai­dās vērsties pēc palīdzības, bet bieži vien pat neapzinās saikni starp savu pašsajūtu un pār­dzīvojumiem. Izplatīts ir aiz­spriedums, ka "stiprs vīrietis, dzerot veču kompānijā, var at­risināt savas problēmas". Mūsu vīriešu alkoholizācija bieži ir se­kundāra. Ar eiforizējošu alko­hola efektu un "alkohola rituālu" cilvēki cenšas mazināt trauk­smes līmeni. Pēc eiforizācijas seko alkohola un tā metabolītu izraisītā depresējošā efekta ie­darbība uz CNS, kas vēl padzi­ļina depresīvo bedri, paaugsti­na trauksmes līmeni un pastip­rina tā saukto "apburto loku". Pasaules Veselības organizā­cijas speciālisti uzsver saistību starp alkohola lietošanas līmeni un suicīdu daudzumu.
Materiāli labi situētiem pa­cientiem parādījusies vēl viena bīstama problēma, kura vēl ne­sen nebija tik aktuāla - narko­tikas, īpaši - stimulējošas dar­bības narkotiskas vielas. Tagad ir moderni lietot kokaīnu. Narkodīleri metodiski un ļoti pama­tīgi apstrādā savus klientus, ku­ru starpā ir pacienti ar depresī­vām sūdzībām. Narkodīleri ga­rantē visus labumus - sākot no enerģijas pieplūduma veicinā­šanas un radošo spēju uzla­bošanas, beidzot ar potences atjaunošanos. Diemžēl ārsts mūsu valstī pagaidām ikdienas praksē nav gatavs cīnīties ar tik labi organizētu narkotisko vielu izplatīšanas mārketingu un atpazīt starp respektabliem klientiem narkomānus.
Analizējot datus par vīriešu depresiju, īpaši pašnāvības ga­dījumus, var teikt, ka vīriešu uz­vedība depresijas stāvoklī at­šķiras no klasiskas depresijas ainas sievietēm. Vairums vīrie­šu, kas izdarījuši pašnāvību, pirms tam, apmeklējot ārstu, parasti minēja tikai somatiska rakstura sūdzības. Bieži vīriešu depresijai ir raksturīga somatiskā maska. Ļoti tipiski arī tas, ka šie pacienti paši pārtrauc te­rapiju vai kontaktu ar ārstu.
Nozīmējot tādam vīrietim te­rapiju, ārstam jāizvēlas drošu un efektīvu preparātu, kam ir maksimāli ātra iedarbība un minimālas blaknes. Pacients - vīrietis, īpaši, ja viņš ir sociāli aktīvs, salīdzinot ar sievieti, nav tik pacietīgs. Viņam biežāk ir hipohondriskas domas, tāpēc vajadzīga lielāka uzmanība un laiks, lai pierunātu viņu regulāri lietot ārsta ordinētās zāles. Ir pacientu grupa, kura baidās, ka kāds no kolēģiem vai radi­niekiem ievēros, ka viņš lieto tabletes. Tāpēc bieži pacienti lūdz viņiem izrakstīt zāles, ku­ras tie var lietot tikai vienu reizi dienā, lai zāļu lietošana netrau­cētu vadīt automašīnu un neizraisītu atkarību. Šim prasībām atbilst jaunākās paaudzes antidepresantu grupa.

Maskētas depresijas varianti

Sirds-asinsvadu un elpoša­nas sistēmas traucējumi
- Atipiskas sāpes krūšu kurvī, subjektīva sirdsdarbības traucējumu sajūta
sirdsklauves, paātrinā­ta sirdsdarbība paaugstināts asins­spiediens
- subjektīvs elpas trū­kums, kas pie fiziskas slodzes nepalielinās sajūta, ka istabā trūkst gaisa, nespēja ieelpot
- pacienta pastiprināta uzmanība par savām fizioloģiskajām funkci­jām
- pastiprināta vēlēšanās runāt par savu somatisko pašsajūtu
- pacients ir trauksmains, viņam ir izteik­tas bailes nomirt - pat līdz panikas lēkmēm.
Gastroenteroloģiski traucējumi
- Apetītes traucējumi
- diskomforta sajūta vēderā
- sāpes pēc rakstura trulas, neizteiktas, var nebūt saistītas ar ēšanu
- nav garšas sajūtas
- obstipācija (aizcietājumi) vai caureja
- sāpes vēderā, slikta dūša, vemšana.
Neiroloģiski traucējumi
- Sajūtu traucējumi (tirpšanas, durstī­šanas, karstuma vai aukstuma sajū­tas)
- sajūtu un traucēju­mu lokalizācija ne­atbilst inervācijas zonām
- hroniskas sāpes, biežāk mugurkaula rajonā
- sāpes mazinās pie kustībām
- sāpēm ir dina­misks, "klejojošs" raksturs.
Galvassāpes
- Galvassāpes ir ne­tipiskas, tām nav konkrētas lokalizā­cijas
- pacienti sāpes ap­raksta ļoti krāšņi
- galvassāpes bieži ir saistītas ar psiho-emocionālo slodzi
- miera stāvoklī var būt viļņveidīgi ne­sistemātiski galvas reiboņi.
Libido traucējumi vīriešiem.
Ar depresiju slimojošiem vīriešiem ir raksturīga bieži autodestruktīva (pašiznīcinoša), impulsīva, ag­resīva un vardarbīga uzvedība, var mainīties (psihopatizēties) raksturs. Personība regresē. Parādās agrāk neraksturīgi, arhaiska līmeņa aizsardzības mehānismi. Mazinās tolerance (izturība) pret frustrāciju (iegribu un vajadzību neapmierināšanu) un agresiju. Situāciju sarežģī fakts, ka lie­lāka daļa vīriešu neprot vārdos aprakstīt savas jūtas un tādā gadījumā tieši jautājumi par sa­jūtu sfēru var izsaukt dusmu lēkmi un kontakta pārtraukša­nu.
Mēģinot reaģēt uz afektu, depresīvs vīrietis var pastipri­nāti aizrauties ar riskantiem sporta veidiem vai nemotivēti riskēt (ātra braukšana ar auto, azarta spēles utt.).
Latvijā vīrieši izdara pašnā­vības aptuveni 4 reizes biežāk nekā sievietes. Mūsu valsts ša­jā pozīcijā nevis stāv uz demo­grāfiskas "bedres" robežas, bet šī "bedre" jau ir klāt. Suicidālā riska grupa ir darbaspējīgie valsts iedzīvotāji reproduktīvā vecumā.
Analizējot situāciju Latvijā un starptautisko pieredzi re­dzams, ka suicīda problēmai nav tikai medicīnisks raksturs. Tā ir arī sociāla problēma. Bez sociālās palīdzības un atbalsta programmām ir grūti kardināli mainīt pašreizējo situāciju. Sav­laicīga depresijas ārstēšana ir nepieciešama lai
- mazinātu konkrēta pacienta cie­šanas
- ar kārtējās depresīvās epizodes padziļināša­nos saistītos ārstēšanas izdevumus (medi­kamentu iegādi, slimī­bas lapas apmaksu, u.c.)
- nākošās paaudzes sa­slimšanas risku,
- sekundāro alkoholis­mu,
- ar alkoholismu un autodestruktīvo darbību saistītu mirstību vardar­bīgā nāvē.

Strādājot ar pacientu ir sva­rīgi definēt:

vai tā ir depresija un trauksme, kas saistīta ar ilgstošām sadzīves un darba problēmām, vai pacienta konfliktiem ar apkārtējiem cilvē­kiem, vidi, pasauli -reaktīva trauksme

vai šis cilvēks lielāko dzīves daļu bijis viegli ievainojams, aizkaiti­nāms un viņam ir rak­sturīga nedrošības sa­jūta, kuru viņš mēģina apslēpt pārmērīgi dze­rot, smēķējot, rīkojoties autodestruktīvi vai ne­adekvāti cieši pieķero­ties kādai citai perso­nībai. Šajā gadījumā tā var būt vai nu personī­ba ar robežstruktūru (neskatoties uz to, ka cilvēks var relatīvi labi funkcionēt sabiedrībā), vai arī psihotiska per­sonība, kurai ir vēl dzi­ļāki domāšanas, uztve­res un rīcības traucējumi. Tādām personībām ir raksturīga bazālā trauksme.

"Izdegšanas" sindroms

Cik ilgi cilvēks var strādāt pastiprinātas emocionālas slo­dzes apstākļos, ir atkarīgs no konkrēta indivīda vecuma, veselības stāvokļa (bioloģiskā fona) un individuālās dzīves pieredzes. Liela nozīme ir tai sociālajai videi, kurā viņš dzī­vo. Ja cilvēkam nav drošas aizmugures un vides, kur viņš var atslābināties, ja privātā dzī­ve ir nemierīga kā "rudens jū­ra", izdegšanas risks ir stipri lie­lāks nekā cilvēkam ar sakārtotu sociālo vidi un privātām attie­cībām. Gadījumā, kad speciālists varam konstatēt, ka cilvēka stāvoklis pasliktinājās sakarā ar cilvēka reakciju uz konkrētiem apstākļiem, ārsts to definē, ka reaktīvu, jeb neirotisku. Bieži vien, ka klīniskā diagnoze, atkarībā no prevalējošām sūdzībām, būs noformulēta kāda no SSK-10 neirotiskām diagnozēm (piemēram, adaptācijas traucējumi, ģenerelizēta trauksme, somatoforma veģetatīva disfunkcija utt).
Izdegšanas sindroms – kas tas ir?

Par "izdegšanas" sindromu vairāk runā psihologi. Taču klīniski mēs konsta­tējam, ka tam, ko nesen sauca par pārgurumu, tagad nosau­kums meklējams neirotiskā SSK-10 skalā, un cilvēkam steidzīgi ir nepieciešama palī­dzība.

"Izdegšanas" sindroma izpausmes:
- nomāktība
- bezcerības sajūta
- pārāk liela pienākuma apziņa vai vēlme izvai­rīties no darba
- daļa indivīdu "ņem lī­dzi" darba problēmas uz mājām, tāpēc slikti guļ, un tas savukārt ne­gatīvi ietekmē viņu no­skaņojumu
- pasliktinās ģimenes un interpersonālās attiecī­bas, tās kļūst galēji ne­patīkamas un konflik­tējošas. Šādā stāvoklī būdami, daži apsver domu aiziet no darba, jo savas aktivitātes uz­skata par bezjēdzīgām pieaug pārdzīvojumu uzkrāšana sevī un ap­valdīšana. Šajā posmā bieži pievienojas alko­holisms, pārmērīga smēķēšana un kafijas lietošana, farmakoloģisko līdzekļu izmanto­šana, dažādu medicī­nisko pakalpojumu meklēšana, lai risinātu savas problēmas
- parādās trauksme vai nemiers, nespēks vai uzbudināmība, spontā­nas dusmu lēkmes un objektivitātes zudums, bezmiegs, ēstgribas traucējumi,
- pazemināts garastāvoklis, virkne somatisku sūdzību (visbiežāk spriedze galvā un visā ķermenī, reibonis, spiediens pa­krūtē, sirdsklauves, el­pas trūkums utt.).

Ja cilvēkam nav drošas aizmugures un vides, kur viņš var atslābināties, ja privātā dzīve ir nemierīga kā "rudens jūra", izdegšanas risks ir stipri lielāks nekā cilvēkam ar sakārtotu sociālo vidi un privātām attiecībām.

Psihoterapija nevar izmainīt organisma bioloģiskās norises, bet var palīdzēt pacientam sa­prast, kādi faktori viņam traucē pilnvērtīgi dzīvot, strādāt, sa­sniegt nospraustos mērķus. Bet, ja traucējumi jau ir izteikti, un parādījušies klīniskā līmeņa problēmas, kuras neļauj cilvēkam pilnvērtīgi dzīvot un strādāt, lai efektīvi pa­cientam palīdzētu, nepiecieša­ma medikamentoza terapija kombinācijā ar psihoterapiju.
Jaunākie pētījumi pierāda glikokortikoīdu (hormoni, kuri pastiprināti izdalās intensīva stresa gadījumos) neirotoksicitāti (negatīva, toksiska ietekme uz smadzeņu šūnām), kura pie depresīvām saslimšanām izraisa progresējošo hipokampa atrofiju. Hipokampa bojājumi nav neatgriezeniski, jo neironu atrofija var būt reversīva. Young un līdzautori paziņoja, ka ārstēšana ar antidepresantiem var novērst stresa izraisītu atrofiju, stimulējot neiroģenēzi; tas ir viens no antidepresantu terapeitiskās iedar­bības veidiem.


Kādi vēl var būt depresijas iemesli?

Organisku depresiju rada organiski galvas smadzeņu bo­jājumi un slimības, ko var kon­statēt, veicot pacientam neiroloģiskus izmeklējumus, izman­tojot galvas smadzeņu datortomogrāfiskos un magnētiskās rezonanses attēlus, elektroencefalogrāfiju utt. Organis­ka depresija norit uz psihoorganiska fona, kura būtiskākās pazīmes ir astēnija un pavāji­nāta atmiņa.

Īpaša situācija var rasties, kad depresija ir šizofrēnijas sā­kuma izpausme. Antidepresanti, noņemot nomāktību un aktivizējot cilvēku arī aktivizē specifiskus domāšanas un uztveres traucējumus, kuri raksturīgi šizofrēnijas procesam, un var veicināt slimības saasināšanos vai izvērstas šizoafektīvas psiho­zes uzliesmojumu, kad depre­sīviem traucējumiem pievieno­jas murgi, halucinācijas, apju­kums.

Pacientiem ar šizofrēniska spektra traucējumiem obligāti jāārstējas pie psihiatra!

Endogēnas depresijas epizode.
Endogēnai depresijai (me­lanholijai vai dziļai, „Lielai” depresijai) raksturīgas vairākas īpatnības, kas bieži vien ļauj šo depresijas tipu diagnosticēt un atšķirt no citiem depresijas tipiem:
- nomākts,
- drūms, smags garastāvoklis bez saprotama iemesla
- +/- nemiers,
- bažas,
- trauksme
- kognitīvo procesu gausums
- kustību, žestu, mīmi­kas, valodas gausums vismaz 2 nedēļas + ci­tas depresijas pazī­mes.

Depresija var sākties arī bez konkrēta iemesla (endogēna vai vitāla depresija). Pastāv uz­skats, ka depresija saistīta ar iedzimtību, pārmaiņām dažā­dās neiromediatoru sistēmās, arī ar specifiskiem psihotraumējošiem faktoriem bērnībā. Šādai depresijai bieži piemīt sezonalitāte, un pacienti atzīmē, ka sliktāk jūtas rudenī un zie­mā. Otra tipiska endogēnas depresijas pazīme ir t.s. dien­nakts garastāvokļa, pašsajū­tas, apetītes un vispārējā tonu­sa svārstības, proti, pacients vissliktāk jūtas no rīta, bet labāk - vakarā.
Dziļa depresija nav klīniski viendabīgs process. Ļoti svarīgi ir noskaidrot pacienta sūdzības, kas parāda depresijas "paletes" nokrāsas.
Netipiskas depresijas ārstē­šanas shēmu nosaka dominē­jošā simptomātika. Ja pacients cieš no depresijas ar trauksmi, uzmācīgām, histēriskām vai hipohondriskām idejām, vairāk piemērota ir kombinēta terapija: antidepresanti ar sedatīvu efek­tu + netipiski neiroleptiķi + trankvilizatori īslaicīgai lietošanai.
Arī endogēnas depresijas gadījumā tās sākumu var rak­sturot kādas citas slimības pa­zīmes. Tas nozīmē, ka pacients bieži nāk pie ārsta ar somatoformām sūdzībām - sāpēm vē­derā, sliktu dūšu, caureju, aizcietējumiem, novājēšanu vai sāpēm krūtīs, paaugstinātu asinsspiedienu vai aukstuma un karstuma viļņiem – pēc būtības, tādam pacientam ir maskētas depresijas izpausmēs.
Pacien­tam veselības problēmas var radīt pārmērīga alkohola lieto­šana, ēstgribas vai dzimum­tieksmes traucējumi u.c. Paras­ti pacienti savu nomāktību ne­pamana, reizēm to pat aktīvi noliedz. Vispārējo traucējumu ārstēšana šajā gadījumā tomēr neuzlabo pašsajūtu. Veselības stāvoklis uzlabojas, ja terapiju papildina ar antidepresantiem.

Depresijas ārstēšanu nosaka:

- pacienta depresijas epizodes smaguma pakāpe
- klīnikas daudzveidība vai tās atsevišķas iz­pausmes
- pacienta somatiskais stāvoklis, ķermeņa ma­sa - ārstējot pacientu ar somatisku slimību, jāizvēlas drošu un ef­ektīvu preparātu ar mi­nimālu mijiedarbības risku
- iepriekšējās depresijas epizodes terapijas efek­tivitātes izvērtējums.

Šobrīd notiek zinātniski pē­tījumi, lai noskaidrotu depresi­jas neirobioloģiskos mehānismus. Depresijas patoģenēzi galvenokārt izskaidro ar serotonīnerģiskās un norepinefrīna sistēmas disfunkciju.
(Detalizētak depresijas patoģenēze aprakstīta rakstā „Psihoterapijas un farmakoterapijas apvienošanas iespējas depresijas un neirožu ārstēšanā” . Publicēts žurnālā „Psiholoģija mums” 2009/3 vai manā e-rakstā http://www.stoligvo.lv/Publikacijas/publikacijas.php?id=6097023471122788331 ).

Triciklisko antidepresantu (TCA) efektivitā­te saistīta ar abām šīm sistē­mām. Vairāk nekā 20 gadus ārsti lieto selektīvos serotonīna atpakaļsaistīšanās inhibitorus (SASI).Pēdējo desmit gadu sa­sniegumi jauno antidepresantu (selektīvi serotonīna un nore­pinefrīna atpakaļuzsūkšanas inhibitori) sintēzē dod labu ef­ektu, jo dod iespēju ārstēt de­presiju pavadošo neirohumorālo līdzsvara trūkumu.
Pēc klīniskā efekta antidepresanti ir stimulējoši, līdzsvarojoši un sedatīvi. Antidepresanta izvēle atkarīga no depresijas veida, zāļu mijiedar­bības un CYP sistēmas noslo­gojuma, kā arī citām pacienta slimībām, to iespējamām kom­plikācijām un ārstēšanas iz­maksām.
- Atkarībā no vēlamā efekta: stimulēt, līdzsvarot vai nomie­rināt pacientu, ārsts var izvēlē­ties attiecīgo preparātu. Pacien­tam ordinētā antidepresanta ie­darbības efekts ir vērojams pēc 1 -2 nedēļām.
- Antidepresantu lietošanas pārtraukšanu, ja pacientam nav komplikāciju, jāveic pa­kāpeniski, samazinot devu un rēķinoties ar depresīvās sim­ptomātikas atjaunošanās ie­spējām. Parasti dienas devu samazina par 1/4-1/3 un pacien­tu novēro 10-14 dienas. Ja ša­jā laikā nenotiek stāvokļa pa­sliktināšanas, devas samazināšanu līdzīga veida var turpi­nāt.


Ļoti bieži tiek uzdots jautā­jums: "Cik ilgi jālieto antidepresantus?"

Kupējoša terapija - no terapijas uzsākšanas līdz depresīvo traucēju­mu pazušanai. Ilgums 6-12 nedēļas. Pēc tam nepieciešams ordinēt uzturošu terapi­ju, kuras ilgums atka­rīgs no endoģēniem faktoriem: unipolāras depresijas norises ga­dījumā uzturošas tera­pijas ilgums ir 5-9 mē­neši.
Profilakses terapija (vismaz 1 gadu), ja anamnēzē divas vai vairāk depresijas epi­zodes vismaz 2 gadus.
Hroniskas depresijas gadījumos var būt izskatīts jautājums par pastāvīgu uzturošu antidepresantu terapiju. Antidepresanti neizsauc atkarību, bet nodrošina smadzeņu šūnu pilnvērtīgu darbību un dod cilvēkam iespēju pilnvērtīgi dzīvot un strādāt, pasargājot viņu no invaliditātes un novēršot pašnāvības risku.

Literatūra:
1. Суицид. Хрестоматия посуицидологии. ALD publishers.Knee, 199621-37,59-68.
2. Latvijas Republikas medicīnas statistikas gadagrāmatas. 1997.-1999.
3. Ieskats psihisko traucējumu un slimību izplatībā Latvijā. 'Psihiatrijas centrs" 2000.
4. Unni Bille-Brahe Suicidai behaviour in Europe WHO 1998.6,11-14.
5. Airi Varnik.'Suicide in the Baltik countries and in the former republics of the URSS.* Stockholm 1997 34,50,109-110; 103-104; 97-99.
6. Нэнси Мак Вильяме «Психоаналитическая диагностика» Москва, «Класс» 1998 295-308.
7. Г.И.Каплан.Б.Дж.Сэдок «Клиническая психиатрия» Москва «Медицина» 1998 1 т. 319-323.
8. Х.Томэ, Х.Кэхеле «Современный психоанализ» Москва «Прогресс»-«Литера» 1 т. 74,91,2 т. 355,361,554, 600-603.
9. Prosser D., Johnson S. et al. Mental health, "burnout" and job satisfaction in a longitudinal study of mental health staff. Soc Psychiatr Epidemiol 1999 jun; 34 (6): 295-300.
10. Omarova S. "Cilvēks runā ar cilvēku. Saskarsmes psiholoģija" 1996. "Kamene", Rīga. 9-10.
11. Kulbergs J. "Dinamiskā psihiatrija", "Jumava", Rīga, 2001, 204-205.
12. Д. Хелл «Ландшафт депрессии, интегративный подход» Москва, Алетейа 1999.41-59,104-128,129-227.
13. Noha Sadek, MD; Charles В. Nemeroff,MD,Ph "Update on the Neurobiology of Depression" (Medical Education Collabo­rative 1800 Jackson Strreet, Suite 200 Golden, CO 80401) Medscape Psyhiatry and Mental Health Treatment Updates. 2000, 1-12.
14. "Kādu depresiju gadījumā ir efektīva inerpersonālō psihoterapija?" Thase ME, Buysse DJ, Frank E, et al. (Univ of Pittsburgh, Pα) Am J Psychiatry 154:502-509, 1997.
15. "Paātrināta efekta metodes dinamiskajā psihoterapijā." Fosha D, Slowiaczek ML (New York Univ) Am J Psychiatry 51:229-251, 1997.
16. "Remisijas, paasinājumu, atveseļošanās un rekurento periodu efektivitātes novērtējums testējot pacientus ar depresiju, kuri saņēma uzvedības un kognitivo terapiju."Piso LP, Thase ME, Howland В, et ai (Univ of Pittsburgh, Pα; Univ of Oregon, Eugene) J Affekt Disord 43,131-142, 1997.
17. "Ģenētisko faktoru ietekme uz dažiem dzīves notikumiem bērnībā."Thapar A, McGuffin P (Univ of Wales, Cardiff) Psychol Med 26:813-820, 1996
18. "Lielās depresijas diagnosticēšanas robežas: kritēriju novērtēšana pēc DSM-IV."Kendler KS, Gardner CO Jr(Virginia Commonwealth Univ, Richmond) Mα J Psychiatry 155:172-177, 1998.
19. "Afektīvo traucējumu funkcionālā neiroanatomija.* Soares JC, Mann JJ (Univ of Pittsburgh, Pα; Columbia Univ, New York) J Psychiatr Res 31:393-432, 1997.
20. "Hipokampa atrofija lielas rekurentas depresijas gadījumā" Sheline Yl, Wang PW, Gado MH, et al (Washington Univ, St Louis) Proc Natl Acad Sci USA 93:3908-3913, 1996.
21. "Practical psychotherary'Myron Weiner, Brunner end Masel, Pab.New York, 1986, 32-154.
22. "Дифференциальная терапия при депрессиях и коморбидной патологии» А.Б.Смулевич, НЦПЗ РАМН, Москва, Психиатрия и психофармакотерапия, Приложение №3,2001 г.
23. O.Fenichel "The psychoanalytic theory of neurosis" 1945.
24. "Report on workshop Suicide Prevention for countries in the Baltic Region Tallinn, Estonia, 25-27 August 1999" WHO Geneva 1999 11-12 Ipp.
25. Udrasa S. Garīgās veselības novērtēšana un depresija. Vadlīnijas ģimenes ārstiem. R., 2001; 8 - 13; 25. - 27. Ipp.
26. Andrēziņa R. Mūsu antidepresantu salīdzinošā klīniskā analīze. Publiska lekcija 2002. gada 17. oktobrī.
27. Tērauds E., Andrēziņa R., Kupča B. Depresijas norise un ārstēšana. Vadlīnijas. 2002; 14. - 28. Ipp.